Uzēdam?

Hmmm.. nezinu, vai vispār varam aprakstīt indiešu virtuvi, ietilpinoties 1 lapaspusē... tā ir cita pasaule, cita garšu izjūta un ēdienu gamma. Taisnība, ka indiešiem pārsvarā tīk tieši veģetārie ēdieni, bet tas neattur no tā, ka gaļas ēdienu piedāvājums te arī ir diezgan plašs. 

Dārzeņi

Tas, kas sākumā likās ne tik ērti un forši, ir fakts, ka katra lieta ir jāpērk atsevišķā veikaliņā - pie mājām te ir savas dārzeņu tirgošanās vietas, augļu bodītes, piena un jogurtu vietiņa, gaļas veikaliņš un zivju placītis ielas malā... Kas attiecas uz gaļu - tad vislabāk to vietējiem patīk pirkt svaigu... kas nozīmē, ka ceļa malā stāv tirgonis ar vistu būri, bet indietis pieiet un izvēlas skaistāko vistiņu, kas arī turpat uz vietas tiek nokauta un izķidāta... Apkārt tam visam "pasākumam" sēž suņi cerību pilni, ka uz viņu siekalošanos kāds atsauksies un kāds gabaliņš atleks arī viņiem.

Iepakojums

Atgriežoties pie veikaliņiem... tagad, pēc kāda pavadīta laika Indijā, tie liekas daudz jaukāki nekā pie mums tādi Rimi un Maximas, kur visu nepieciešamo var nopirkt vienā piegājienā. Esam atraduši arī savas iemīļotākās vietas un līdz ar to iepirkšanās liekas daudz personīgāks un sirsnīgāks process :) Iecienītie pārdevēji mūs jau pazīst un zin, ko un kā vēlamies pirkt, nešmauc ar cenām, vienmēr laipni papļāpā un dāvina "bonusiņus". Interesanta ir viņu pieeja iepakošanai - ja pērk mazas lietas, piemēram, olas vai kādu augli, tad tās tiek iepakotas papīra turziņās, kas uzmeistarotas no avīžu lapām vai bērnu pierakstu burtnīcām... tad mājās ir baigi interesanti papētīt kāda bērna hindu rakstījumu ;)

Chickenrolls

Būtībā Kolkatas ielas ir kā viens liels tirgus placis, kur juku jukām viss kaut kas notiekās, arī ātro uzkodu un visādu ēdienu pagatavošana un ēšana ielas malā ;) Ar ielu ēdienu uz "tu" neesam, jo to pagatavošanas veids un asptākļi neiedrošina mūsu vēderus ;) Bet kāda daža laba uzkoda gan ir tā vērta... Tā, piemēram, šobrīd mums topā ir chickenroll (vistas rullis) un paprichart (bez tulkojuma). Abas šīs uzkodas ir ātri pagatavojamas - chickenroll ir pankūka, kurai uzcep vēl virsū olu, un tad tajā ietin dažādus ceptus dārzeņus un vistas gabaliņus; savukārt paprichart ir nu... tāds kā dārzeņu, riekstu un garšvielu kiš-miš uz kukurūzas čipsiem. 

Paprichart

Pa lielam ēdieni te tiešām ir asi, jo indieši ļoti mīl dažādas asas garšvielas un mērces. Tādēļ mums vienmēr iepriekš jāpiesaka, lai priekš baltajiem vēderiem visu taisa maigāk ;) Pats klasiskākais indiešu ēdiens ir rīsi vai indiešu maize ar dažādākajām mērcēm, kuras saucu par "pļurgām" (lai piedod indieši), jo reizēm nemaz nevar noteikt, kas tas īsti tur ir ;) Indiešu maizīte ir kas līdzīgs lavašam vai plāceņiem, bet, ja vēl tā ir sacepta ķiplokos... mmm, ku gardi! Bet ēd to visu viņi ar rokām... rīsu čupiņu iemaisa mērcēs, izveidojot pikučus un tad - hops - mutē iekšā. Šim procesam gan ir nepieciešams treniņš, jo nav viegli tos rīsus savaldīt vien ar 5 pirkstiem ;) Tādēļ vēl arvien cienām dakšas un karotes...



Cukurniedru sula

Un tagad kādu desertu? Nja, slavenie indiešu saldumi... nu tik saldi, ka pats riskē palikt par medus kluci ;) Interesanti, ka daudzus saldos viņi pagatavo tieši no rīsiem (bez tiem šajā valstī nu nekā), tos sacukurojot un/vai apcepot dažādās variācijās. Saldumu bodītēs krāsu gamma netrūkst :)

Daudz te ir arī visādu riekstu un augļu! Riekstus var dabūt visādi apceptus, panākot jaunas garšas. Tā, piemēram, pirmo reizi redzējām spilgti zaļus riekstus :) Cenas gan tiem nav nekādas zemās, bet pagaršot ir tā vērts.

Nezināmais auglis

Nezināmais auglis

Indieši mīl arī augļus uztaisīt par saldajiem, sacukurojot tos mazos gabaliņos :) Vai arī lieliskas ir svaigi spiestas sulas, ko var dabūt uz katra otrā stūra. Kaut kas jauns ir cukurniedru sula... salda, salda un tādēļ šie tai pievieno mazliet sāli! Diemžēl tad es vairs neesmu sajūsmā ;) Tomēr gardi gan tas viss... Savukārt par dažiem svaigajiem augļiem viedoklis atšķiras... Tādi augļi, kā piemēram, ananāss, arbūzs un papaija, kas mājās garšoja super un likās, ka atbraucot uz Indiju nu tik būs, tad te tie nemaz negaršo tik saldi un sulīgi, mājās pat garšīgāk! Bet labā ziņa - ir augļi, kas garšas kārpiņas ļoti iepriecina - banāns, mango, kivi... :) Un ir arī tādi augļi, kas mums sagādāja parsteigumu, piemēram, salds kartupelis, bumbieris bez garšas un krāsas, guava... un ir kāds auglis, ko vēl tagad minam - garšo dikti saldi, izskatās pēc kartupeļa vai kivi bez pūkas, iekšā 2 mazi kauliņi (skat.bildēs). Uzmini, nu...?! 

Indiešu viesmīlība

Nedēļas nogalē mums apkārt valdīja baigais pasākums - pat caur aiztaisītiem logiem un balkona durvīm 10. stāvā varēja dzirdēt laukā notiekam kārtīgu ļembastu. Izrādījās, ka vietējiem norisinājās ikgadējie rajona svētki un turpat aiz pagalma mūra bija uzcelta liela bambusa telts, kur vietējie mūziķi koncertēja 3 dienas no vietas.

Tā nu svētdienas vakarā vairs neizturējām un nolēmām - ja nevar mājās pagulēt, tad jāiet skatīties, kas tur notiek. Aizgājām... cilvēku dikti daudz un uz ielas izvietoti lielie ekrāni, kas rāda, kas notiek teltī. Nostājāmies pašā aizmugurē, lai nedaudz paskatītos koncertu, bet tad pie mums pienāca viens no organizatoriem un aicināja nākt tuvāk, kur var piesēst. Nu labi, tā pat ērtāk :) un devāmies viņam līdzi, bet tad nāca pārsteigums...

Viņš mūs veda cauri visai zālei, mūziķi uz skatuves apklusa, ieslēdzās gaismas, kamera un prožektori tika pavērsti uz mums, publika piecēlās kājas, aplaudējot un svilpjot... Koncerts atsākās, kad mūs apsēdināja pirmajās rindās pie skatuves un sacienāja ar indiešu kafiju... Savukārt organizatori visu atlikušo laiku stāvēja blakus un uzraudzīja, cik plašs smaids redzams mūsu sejās :) Bet bērni "spietoja" visapkārt, nāca iepazīties, ņēma autogrāfus un mums vienkārši superīgi uzdejoja... mazliet vēlāk arī mums bija jāpadejo ar viņiem :)

Ko lai saka... ak dievs!!! Tā indiešu emocionalitāte un viesmīlība dažreiz ir vienkārši neaprakstāma... Vai kaut ko tādu vispār var iedomāties notiekam mājās, ja situācija būtu otrādāka? Piemēram, ja uz kādu koncertu būtu ieradušies daži melnie, tad mūsu tautieši uz viņiem pablenztu, parādītu ar pirkstiem, liekot justies vēl neērtāk un tas arī viss... Bet te mūs uzņem kā slavenības līdz tādai sajūtai, ka pilnīgi nērti paliek ;) Ir baiga sajūta, tā žilbinoši mīļi tas viss...

Iepazīstot vairāk Kolkatu

Indija ir tika liela, ka laikam te būtu jānodzīvo daudzi jo daudzi gadi, lai visu apskatītu un kaut cik iepazītu ;) Bez tam katrā reģionā ir savas dabas, cilvēku, virtuves, kultūras, valodu un tradīciju atšķirības! Piemēram, indieši, kas dzīvo West Bengal reģionā, runā savā bengāliešu valodā un, aizrbaucot uz kaimiņu reģionu, savus tautiešus vairs nesaprot, jo viņu reģiona valoda atšķiras - un tad nu viņi sazinās angliski tāpat kā parastie tūristi ;) Arī ēdieni un tradiocionālie tērpi atšķiras katrā reģionā, tāpat ka indiešu ārējais izskats. Rodas sajūta, ka Indija ir vienkārši "salipināta" kopā no daudzām valstīm un palikta zem viena karoga :) 

Victoria Memorial

Kopš esam te, tad mēģinām iepazīt tieši West Bengal reģionu, jo kā nekā tieši Kolkatā paiet mūsu ikdiena. Viena no skaistākajām un arī pirmajām vietām, ko te iepazinām, ir Victoria Memorial (Karalienes Viktorijas memoriāls) un tās neaprakstāmi lielais un skaistais parks. Greznā celtne, kas šobrīd ir muzejs, agrāk britu kolonizācijas laikmetā bija viens no Indijas varas centriem. Un tas parks... mmm, super vieta, lai atslēgtos no lielās pilsētas kņadas. Par ieeju parkā jāmaksā 4 rūpijas, t.i., 0,05 Ls :) Un tā ir viena no retajām vietām, kur ārzemniekiem cena ir tāda pati kā vietējiem, jo parasti gandrīz jebkurā kultūrvēsturiskā objektā par ieeju vai apskati tūristiem cena oficiāli ir vismaz 3 reizes lielāka, tā lūk ;)

Victoria Park

Arī citi Kolkatas parki ir diezgan jauki, lai tur atpūstos no pilsetas un baudītu pikniku vai vienkārši skaistu pastaigu. Tikai jāņem vērā, ka brīvas ieejas parkos vienmēr varēs atrast kādu, kas tur paliek arī nakšņot un lielākie krūmi tiek lietoti kā sabiedriskā tualete... 

Vērā ņemams un diezgan iespaidīgs ir arī pasaulē slavenais Howrah bridge (Howras tilts), uz kura satiksme notiek vismaz 8 joslās. Šis milzis savieno pilsētu abās Gangas pusēs, bet pats interesantākais ir tas, ka pašu tiltu nedrīkst fotogrāfēt... Pat arī ne tad, ja ar kājām dodies tam pāri un vēlies uztaisīt bildi no tilta ar skatu uz upi!

Birla Mandir


Vēl interesanta vieta Kolkatā ir Indian Museum (Indijas muzejs), kas ir lielākais visā Indijā un vecākais Azijā. Šajā vēsturiskajā ēkā gan ir salikts iekšā viss iespējamais par un ap Indiju – sākot ar visiem iespējamiem minerālu un akmeņu paveidiem, ļoti daudziem dzīvnieku izbāzeņiem, vēstures un visas evolūcijas posmu attēlojumiem, un beidzot ar visdažādākajiem reliģiskiem tēliem un priekšmetiem 2.stāvos. Jāatzīstas, ka tam visam beigās pietrūka spēka ;) Un, lai pievilinātu vēl vairāk tūristus, tad muzejā viņi ir ievietojuši apskatei arī īstu, atvērtu Ēgiptiešu mūmiju...  

Science City

Runājot par reliģijas lietām, protams nav jaunums par to, cik tā te ir ietekmīga lieta. Visās pilsētas malās ir sacelti dažādi tempļi un arī uz ielām var sastapt daudz svētvietu. No tempļiem izvēlējāmies apmeklēt pašu skaistāko un pēc vietējo sacītā – arī tīrāko hindu templi Kolkatā – Birla Mandir. Citos tempļos notiekoties rituālas dzīvnieku upurēšanas, pēc kurām īsti netiek satīrīts... un, ņemot vērā arī to, ka tempļos (un arī jebkurā indiešu mājā!) iekšā jāiet ar basām kājām, tad mums pietrūka dūšas un motivācijas šos tempļus apmeklēt. Taču Birla Mandir ir cita lieta – skaista un žilbinoši tīra marmora celtne, kas būvēta „nieka” 22 gadus!

Vēl Kolkatā interesanta vieta ir Science City (Zinātnes pilsēta) – te indieši tiešām pacentušies atraktīvi parādīt zinātni un vēsturi, kosmosu un dažādus prāta brīnumus. Feini, ka viss tur sataisīts kā viena liela, forša izklaide ;)

No karietes uz Bollywoodu

Sākoties šim gadam, Ķuzīši vēlreiz izmēģināja prinča un princeses lomas kādā dzimšanas dienas ballītē - šoreiz tā bija par godu bērna 1.jubilejai?! Mūs sapucēja skaistos tērpos, bet pats smieklīgākais bija mana make-up un frizūras sesija...

Indiešu frizieres ieraudzīja gaišus matus un apstulba - dāmas īsti nesaprata, kā ar tādiem lai apietas, un tad nu rūpīgi jo rūpīgi saķemmēja, sasprauda krāsainas sprādzes un ielīmēja mirguļojošas uzlīmes - voila, princese gandrīz gatava ;)

Nākamais solis bija samulsināt grimma dāmas, jo tikko pēc tam, kad pati biju sev skaisti uzlikusi make-up, viņas man saka: "Ej un uzliec kaut kādu grimmu!" ??!! Tad nu pašas ņēmās mani "labot", bet izrādās uz baltas ādas neviena indiešu acu ēna neder - izskatījos pēc pārbiedēta klauna. Un tad nāca risinājums - uz acīm man tika sabērta brūni zeltīta krāsa un uzlīmēti (jā, uzlīmēti ar līmi) spīguļi... bija mazliet jāparaud, jo acis kaut ko tādu nebija iepriekš baudījušas, nevarēju pat lāga tās pamirkšķināt... un atkal - voila, princese gatava :) Jurim gan viss 3x vienkāršāk!

Kad biju kārtīgi izdekorēta, izrādijās, ka mēs ballītē esam ieplānoti kā vakara galvenie varoņi - horeogrāfi mums mācīja deju soļus, ko pēc tam viesiem par prieku dejojām. Deju šovs aizgāja pat tik tālu, ka pasākuma menedžeris mums saka - būs jādejo "ball dance", ko sapratām kā balles deju. Taču vēlāk izrādījās, ka viņš bija domājis savādāku tulkojumu - deju bumbā :) un mūs ielika milzīgā piepūšamā bumbā, uzripināja uz skatuves un šovs varēja turpināties - dejojām solo bumbā... :) Galvenais jau, ka pašiem jautri, ne?

Un tagad pats galvenais - pēc šī pasākuma nākamais sekoja Hollywooda... atvainojos, Bollywooda (Indija taču) - filmējos indiešu TV seriālā „Nimantran”, ko Indijas mājsaimnieces uz ekrāniem skatīs tieši šovakar :) Devāmies uz Tollygunge rajonu Kolkatā, kur izrādās plašu apjomu aizņem tieši dažnedažādas kinopilsētiņas - kā mūsu Cinevilla, tikai par visdažādākajām tēmām :) Mūsu filmēšana notika vietā ar nosaukumu "Moon City" (mēness pilsēta) - fantastiska vieta! Ēkas 3 stāvos telpas bija pārveidojamas par jebko, savukārt dārzā varēja iefilmēt jebkādu vietu, kāda tik scenārijā paredzēta - parks, kalns, ūdens, templis, pļava, utt.

Protams kā jau Indijā, tad pati filmēšana sākās ar vairāku stundu nobīdi - kamēr visas dekorācijas tika uzmontētas un kamēr tika sagaidītas galvenās seriāla zvaigznes ;) Mani pienākumi bija diezgan niecīgi - vairākās epizodēs bija jāpagrozās fonā, jāpasmaida, jāpasaka "čau". Bet fakts paliek fakts - tagad mums ir savs Bollydoodas aģents, gaidīsim nākamos piedāvājumus... ;)

Mandarmoni

Pagājušajā nēdēļā neliels aukstumiņš bija atnācis arī līdz Indijai... no rītiem temperatūra laukā bija +9 un, ņemot vērā, ka mūsu dzīvoklītim viesistabā logi ir visnotaļ stilīgi, t.i., bez stikliem, tad no rītiem gribējās siltas zeķes un kārtīgu džemperi ;) Deli iespējams bija par dažiem grādiem vēl vēsaks, jo tur tika aizslēgtas skolas un valdība lika kurināt uz ielām ugunskurus, kur nabagajiem sildīties... Pie mums kaut kas tāds notiktos pie -30?!

Tad nu mēs, atmiņās par iepriekšējiem pludmales priekiem, nolēmām doties uz vienu no skaistākajām WestBengal reģiona pludmalēm - Mandarmoni. Braucienu mums uzņēmas uzorganizēt viens kolēģis un tiešām lietas notiek savādāk, kad vietējais draugs stāv blakus ;) Mandarmoni palikām jaukā kempinga tipa viesnīcā, kuras īpašnieks mūs uzņēma super laipni un vēl izrādīja otru savu īpašumu. Būtībā Mandarmoni nekā cita nav, izņemot šādas viesnīcas, nelielus dzungļus un vietējo mājiņas tajos, un arī plašas pludmales ;)

Uz vietas esot baudījām īstus vietējos ēdienus. Jātzīstas gan, ka vēl arvien, ēdot indiešu ēdienus, pieprasām kaut kādus "ēdamos ieročus", lai ēdienu nav jāēd ar rokām... to vēl neesam ne iemācījušies, ne pieraduši pie tā ;) Interesanti arī, ka vakariņas viņiem tiek pasniegtas tik ļoti vēlu, ka miegs uz to laiku jau ir stiprāks un tādēļ mums nācas maksimāli pieklājīgi atteikties no tām... Atteikums gan īsti netika pieņemts un vakariņas mums tika iepakoties līdzi uz numuriņu, trakums ;)

Super jauks pārsteigums bija vakars ar vietējiem pie ugunskura - bija gardas uzkodas, pavāra uzstāšanās, attēlojot vilcienu un pēc tam arī garīgi slimu cilvēku (šo moderno mākslu īsti nesapratu...) un viesnīcas reģistratora dziedāšana - viņam nu gan bija fantastiska balss un grūti saprast, kapēc viņš nestāv uz kādas indiešu koncertu skatuves! Arī daži no pārējiem vietējiem reizēm pievienojās diesmām un atliek vien cerēt - ja mēs Indijā nodzīvotu vēl ilgāku laiku, tad varētu kādu piedziedājumu pavilkt līdzi ;)

Lielākais brauciena pārsteigums - pludmales maģistrāle... Liekas nereāli, bet plašajā pludmalē, kur jaunieši spēlē bumbu, skraida bērni un būtībā ir daudz cilvēku, braukā visi iespējamie braucamrīki - džipi, motocikli, velosipēdi, autorikšas, traktori....?!?! Jurčikam viens mocīts pat sabrauca bambusa čības, bāc ;) It kā šāda braukāšana pa pludmali esot aizliegta, bet kā vietējie saka - nothing is impossible in India (nekas nav neiespējams Indijā). Otrajā dienā arī mūsu šoferis pierunāja mūs uz šo skaisto pārkapumu - braucām pa pludmali 5 km līdz deltas vietai, ik pa laikam izbraucot arī cauri ūdenim. Prieks pārņēma gluži kā lielu suni, kad tas brauc auto... parādījās neaprakstāma vēlme izbāzt galvu pa logu un ar mēli ķert vēju :)

Īsāk sakot - lielisks brauciens, kas protams neiztika arī bez starpgadījuma noslegumā... atpakaļceļā uz galvenās šosejas iekļuvām sastrēgumā. Propka kā propka ar savu Indijas bardaku līdz brīdm, kad mums atnāca ziņa par satrēguma iemeslu - izrādās, ka šoseja iet cauri nelielam ciematam un kāds taksis braucot bija notriecis vietējo mopēdistu... vietējie to ņēma ļaunā un uz šosejas sākas masveida kautiņi, par sodu taksistam izdemolējot arī viņa auto un nobloķējot visu šoseju, lai neviens te vairs nebrauc un netraucē... Vāks, jo pat ātrā palīdzība netika līdz cietušajam mopēdistam... Un kad beidzot pēc stundas tika, visa cietušā famīlija un draugi sasēdās medicīnas mašīnā cik nu vien lien un devās uz slimnīcu. Arī šoseja tad drīz atbrīvojās un mājupceļš varēja turpināties :)

Baltie zvirbuļi...

Nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš esam Indijā, bet "balto zvirbuļu" sajūta vēl tā īsti nav pārgājusi ;) Ir tiešām neierasti pierast būt tik daudz uzmanības centrā - cilvēki daudz skatās un pēta tevi, cenšas iepazīties un parunāties, tāpat arī apšmaukt, jo uzskata tevi vēl arvien par parastu tūristu ;)

Juris mums kā Bollywood aktieris - plecīgs un garš – un atstājot viņu vienu pašu parkā, pusaudzes līp klāt uz fočēšanos bez kautrēšanās. Pabraucot ārpus Kolkatas gan var sastapt vietējos, kas ir ļoti ieinteresētai ar mums iepazīties, bet baidās uzrunāt un pieskarties... Kontrastam Kolkatas metro tā gan nav problēma - vietējās dāmas bieži vien pie manis pieturās it kā es būtu rokturis ;) un ir bijis pat gadījums, kad piekārto man šalli, lai vīrieši neskatās uz dekoltē, ko būtībā par grūti te Indijā nosaukt par dekoltē ;)

Tomēr jāatzīst, ka visam tam pa vidu ir patīkami dzirdēt daudzus komplimentus... dažas kundzītes viesnīcas ģērbtuvē ir pat iesaukušas mani par Bārbiju. Bet ir dzirdēts arī anti-kompliments, ka es būtu varen skaista meitene, ja būtu resnāka - ar apaļiem vaidziņiem un ļumīgākām rociņām, krunkaināku vēderiņu... hi hi. Vispār, manuprāt, te ir diezgan daudz izcili skaistu indiešu sieviešu, ko vietējie vīrieši nemaz tā īsti neprot novērtēt - viņām melni gari, lokaini mati, maigi brūna āda un skaistas, lielas acis... nu kur vēl ;)

Interesanti, ka meitenes ikdienā cenšas valkāt pēc iespējas vairāk visādus "bling-bling" - pēc iespējas greznākus auskarus un kaklarotas, pēc iespējas spidīgākas šalles un matu sprādzes, utt. Savukārt, visiem vīriešiem uz rokām ir vismaz pa 2-3 gredzeniem, bez tā nekā. Kolēģes ar brīnās, ka man ausīs nav caurumiņu - izsaka man līdzjūtību, ka esmu tā apdalīta ;) kā nekā Indijā meitenēm ausu un degunu caurumi ir tikpat obligāti, kā bērnam pirmā pote... ;)

Lielākais izaicinājums Indijā mums abiem ar Jurčiku ir kaulēšanās māksla... Latvijā ir noteiktas cenas, tu izvēlies lētāko jeb pieņemamāko un nopērc. Te par visu ir jākaulējas, jo lielākoties cenas nav dotas un pārdevējs tās mums pats nosaka. Laikam lieki teikt, ka dēļ tā, ka neesam vietējie, mums nosauktās cenas parasti ir vismaz 2-3x lielākas nekā būtu jābūt...  Mācamies un kaut kas jau sāk arī sanākt J

Savukārt otrs lielākais izaicinājums laikam būtu pieņemt bradaku un troksni uz ielām, kā arī daudzos nabagus apkārt. Visgrūtak ir redzēt mazos ubagu bērniņus, kas dzīvo uz ielām, spēlējas ar miskastē atrastām lietām un to, kā mātes liek tiem ubagot - ierauga nākam pa ielu tūristus, viņas sabiskta bērnus, lai tie "ķer mūs ciet". Un tad sirds sažņaudzas, ka tāds maziņš bērniņš skrien klāt un prasa ēst, izstiepis rociņas gaisā un ķeras biksēs. Taču jātzīst arī, ka sirdi plosošais līdzjūtības brīdis pāriet, kad tu tam mazajam neko neiedod un viņš tev vienkārši iesper...!

Jaunais gads okeānā

2010.gada pēdējā dienā pamodāmies un sapratām, ka jauno gadu nevēlamies sagaidīt pārbāztā klubā, bet vēlamies ko jauku un īpašu... tādēļ nolēmām doties uz Dighu – vienu no Kolkatai tuvākajām pludmales pilsētām. Sakrāmējām somas un devāmies uz vilcienu staciju, bet tā kā lēmums bija diezgan spontāns, tad nebijām droši, vai vispār tiksim pie biļetēm... un 4,5 stundas stāvēt kājās arī nevilināja...

Biļetes tomēr bija un pat tikām pie kārotajām sēdvietām J Bardaks gan stacijā milzīgs – bez vietējo palīdzības atrast vilcienu ir nereāli un tas (kā jau indiešu stilā) izbrauca no stacijas ar nieka stundas nokavēšānos ;) Brauciens bija garš, bet to īsināja n-tie uzkodu, saldumu un dzērienu tirgotāji, kas vilcienā bija tik daudz, ka vispār knapi tika viens otram garām. Un diemžēl vilcienā līdzi ceļo arī ubagi, kas staigā no vagona uz vagonu, visu laiku lūdzot naudiņu... Ko dara biļešu kontrolieri un kur tie vispār ir? – tas paliek neatbildēts jautājums.

Vakarā ieradāmies Dighā – diemžēl jau bija satumsis, bet tas netraucēja uz sitienu atrast viesnīcu, nokaulēt normālu cenu par istabiņu un doties meklēt okeāna krastu ;) Kā jau Vecgada vakarā varēja paredzēt, cilvēku ielās bija daudz, bet tik ļoti kāroto pludmali atradām vadoties pēc sajūtām vien!

Dighā pirmo reizi nobaudījām svaigu cukurniedru sulu, ko vietējie papildina nedaudz ar sāli un citronu (gluži kā tekilu), lai tā nešķebina no salduma. Jurčiks bija sajūsmā J, man tomēr vēl to citronu prasījās tā vairāk ;)

Vēl pēdējās vecā gada stundās atlika pabrīnīties par vietējo attieksmi pret tūristiem – cenšas apšmaukt kā nu vien māk. Piemēram, pirms vakariņām noskaidrojam ēdiena cenu un tad tikai to pasūtam, taču pēc vakariņām mums rēķins priekšā tiek nolikts pavisam savādāks... summa ir 3x lielāka un sākas skaidrošanās... Būtībā mums visu laiku bija jāuzmanās un jākaulējas, savādāk nekā... 

Bet tas lai paliek vecā gada atmiņās, jo jaunais tika sagaidīts godam – stāvējām iebriduši okeāna ūdenī un vērojām fantastiskus salūtus pilsētā, ko no krastmalas varēja skatīt 5km rādiusā uz abām krasta pusēm – tieši tik vienkārši un skaisti! Atgriežoties atpakaļ pilsētas burzmā, visapkārt valdīja kārtīgs ļembasts un mūzika līdz par rīta gaismai J

Nākamās divas dienas atvēlējām pludmales priekiem, lai gan arī tas neizrādījās tik viegli, cik gribētos... Indijas pludmales ir diezgan mitras, t.i., tās ir vienkārši kādus 100 m liela paisuma un bēguma zona. Tāda mums pazīstama irdena smilšu  zona sākas tikai pēc tam un nav liela. Bez tam vietējie to bieži izmanto par tualeti... Un neskatoties uz to visu pludmale bija vienkārši nosēta ar cilvēku pūļiem un nācās iet krietnu gabalu, lai kaut cik no tiem attālinātos. Lai arī mēģinājām atrast nomaļāku vietiņu, vienalga praktiski katras 5 min pie mums nāca klāt vietējie, lai sasveicinātos un paspiestu roku jaunajā gadā, kā arī nofotogrāfētos. Beigās tas tiešām kļuva apgrūtinoši...

Bija arī patīkamais moments – daži indieši mūs sacienāja ar gardu saldējumu J un mēs pirmo reizi arī beidzot nopeldējāmies! Viegli tas nebija man, jo te Indijā dāmas nepeld, bet, ja iebrien ūdenī, tad tikai ar visām drēbēm... Vīriņam gan atkal viss vienkāršāk ;)

Nākamo dienu pavadījām pilsētas otrā pusē, jo tikai tur tikām pie viesnīcas otrajai naktij. Tas nu galīgi nebija viegls pasākums, jo uz nedēļas nogali daudzas vietas bija pilnas un mums prasīja astronomiskas summas par pavisam vienkāršu istabiņu.

Un šajā pilsētas pusē atradām arī ļoti skaistu un vientuļu pludmali – varējām no sirds netraucēti baudīt sauli, ūdeni un krabjus ;) Kā par pārsteigumu kaijas Indijas pludmalē nav atrodamas. Un šajā vietā arī nobaudījām kokosriekstu, kam pienākas tituls – labākais līdz šim Indijā baudītais J

Atpakaļceļā uz Kolkatu devāmies ar autobusu – bija jāizmēģina, kā tas ir. Bet  jāatzīstas, ka labāk būtu palikuši pie jau pieredzētā vilciena, jo Indijas ceļi un autobusa braukšanas stils ir neaprakstāms... Esam laimīgi būt atpakaļ ;)