Sunday, March 6, 2011

Braucam mājās :)

Somas sapakojām, atvadu ballīti uzrīkojām un varējām sākt braucienu cauri Indijai uz māju pusi...
Ar express vilcienu no Kolkatas devāmies uz Agru, lai apskatītos pasaulslaveno TajMahalu J Smieklīgi, bet Agras pilsētā tieši piektdienā, vienīgajā dienā, kad esam tur, lepnais TajMahals tūristiem ir slēgts. Vienīgi musulmaņi tur var tikt iekšā lūgšanu laikā. Nu neko... Taju apskatījām no visām iespējamām pusēm, vienīgi ne no priekšas, kāds tas parasti redzams kartiņās J Būtībā Agrā praktiski visu dienu pavadījām staigājot un apskatot visādas vēsturiski skaistās vietas, bet vakarpusē devāmies uz vilcienu, kas mūs aizveda uz Deli.
Tā kā Deli ieradāmies vēlu vakarā īsi pirms pusnakts, tad plāns bija ar jaunatvērto metro līniju doties pa tiešo uz lidostu. Bet te atkal joki – lai gan metro darbības laiks izziņots kā diennakts, tad realitātē, tas strādā tikai līdz kādiem pl.23! Grūti izskaidrot, kādēļ indiešu amatpersonām tāda humorizjūta attiecībā uz informācijas sniegšanu sabiedrībai... Metro diennakts režīms atkal ir tikai vēl plānos, bet jau tiek izziņots kā strādājošs pakalpojums, lūk tā. Tad nu nācās vien meklēt taksi jeb drīzāk jau atkauties no visiem taksistiem un izvēlēties vienu, kas aizved līdz lidostai ;)
Lidostā pēc dažu stundu reisa Deli-Maskava gaidīšanas izrādās vēl jāgaida 1,5 h uz pacelšanos – notika kaut kāda aizkavēšanās dēļ laika apstākļiem. Finālā riskējām nepaspēt uz nākamo reisu Maskava-Rīga. Un nebūtu arī paspējuši, ja Maskavā lidmašīna pieklājīgi mūs nepagaidītu 15 minūtes J Laimīgi paspējām, taču mūsu somas nē...
Bet tagad nu beidzot esam mājās, priecājamies par sauli un sniegu, gaidām atceļojam somas un sakām PALDIES Indijai par piedzīvojumiem J

Saturday, February 26, 2011

Tici vai nē...

... jeb vairāk jau par indiešu dīvainībām ;) Nav vienas taisnības vai vienīgās pareizās rīcības, bet nu reizēm liekas, ka cilvēki vienā zemeslodes pusē ir pilnīgi savādāki nekā otrā ;)
No ofisa ikdienas:
* Ja biznesā ir noticis kāds pārpratums, tad vainīgā puse to nosauc par "human error" - gluži kā datoriem :) Savukārt, ja ir radusies kļūda kādā izprintētā dokumentā, tad nepareizo burtu/ciparu mēģina ar nagu izskrāpēt no papīra laukā, nevis izlabot datorā un no jauna izprintēt. Varbūt šādu papīra taupīšanas metodi arī mums vajadzētu pamācīties?
* Katru dienu darbā kāds kolēģis iztrūkst... Kur viņš ir? Svin kādu kārtējo svinamo dienu, ja ir attiecīgajā ticībā! Kaut kādi svētki te ir gandrīz katru dienu :) Pārējiem gan jānāk uz darbu...
* Kad indietis ofisā nošķaudas, viņš... atvainojas klātesošajiem! "Uz veselību" neviens nesaka...
* Priekšnieks... nu tā... 60% darba laika viņš pavada rājoties pa telefonu (varbūt tā vienkārši tāda emocionālāka valoda un stils), 20% rājoties sanāksmēs, 10% skraidot apkārt un vēl 10% lasot informāciju savu padoto darbinieku datoros un pētot viņu atvilkņu saturus... Eh?
* Biznesa sarunas ar klientiem pa telefonu notiek pat iekš WC?! Diez, vai tad, kad runātājs norauj tualetē ūdeni, arī klients klausules otrā pusē dara to pašu? ;)
* Tieši 2 reizes dienā ofisā tiek gatavots čajs - maza, ņipra tējiņa ar krietnu cukura un piena/piena pulvera devu. Bet... gatavots tas tiek vismaz kādas 30 minūtes, jo čajs ir jāpasniedz visiem pilnīgi vienlaicīgi! Laikam labais stils tā prasa :) Un čaju gatavojot, tiek darīta tikai 1 lieta, nevis vairākas paralēli, t.i., no sākuma uzvāra ūdeni, tad sagatavo krūzītes un tā saturu, tad aplej, samaisa un pasniedz. Kad pamēģināju tādus čajus uztasīt, tad visi brīnījās - kur tik ātri?! Atklāju viņiem "lielo brīnumu", ka var darīt vairākas lietas paralēli - kamēr vārās ūdens, sagatavo krūzītes ar pildījumu, un kamēr čajs tiek apliets un samaisīts, daļa krūzīšu jau tiek pasniegtas :)
* Ja likās, ka Latvijā valda liela birokrātija, tad tas ir nieks, salīdzinot ar šejienes birokrātijas paraugu - bez super daudzām papīru kopijām un parakstiem, nekas nenotiks. Vēl te arī valda 4 N sindroms, t.i., nekad-neviens-neko-nezin, bet tikai sūta pie kāda cita 4 N cilvēka, kārtot jautājumu. Vienkārši nebeidzams aplis :)
* Vizītkartēs bieži pie adreses ir pierakstīts arī kāds zīmīgs blakusobjekts (kaut vai liels, sarkans stabs), jo savādāk Kolkatā, kurā nav ielu nosaukumi un kur nu vēl māju numuri, ir nereāli atrast konkrēto biroju.
* Arī te ofisā tik ļoti topā ir spēle "Ferma"... no tās neizmukt pat citā pasaules malā ;)
No sadzīves:
* Ko darīt, ja vajag pārlauzt uz pusēm nelielu dēlīti vai koka līsti? Hops pret celi un gatavs :) Bet te indieši laikam ir tā pamatīgi uztrennējuši savas galvas, nesot visādus smagumus uz tām, ka tādu dēlīti arī ņem un sit pret galvu, kamēr ir uz pusēm...
* Metro... it kā ļoti loģiski ir, ja no sākuma cilvēki izkāpj no metro un tad tikai pārējie kāpj iekšā. Bet te nē - kāpšana ārā un iekšā notiek reizē! Ja nepaspēji izkāpt pat ar elkoņu bakstīšanas paņēmieniem, tad pats vainīgs ;)
Būtībā darba dienas sākumā un beigās cilvēku metro ir neiedomājami daudz - tā, ka pat vairāki metro jālaiž garām, jo iekāpt nav iespējams. Dažiem indiešiem gan tas sanāk ļoti labi, bet tad palikušajiem uz perona ir ko pasmieties, jo saspiestās "konservbundžu" sejas caur metro logiem ir neaprakstāmas ;)
* Vēlreiz metro... pirms iekāpšanas, ir jāiziet cauri skanerim un jāpiereģistrē sava biļete biļešu mašīnā. Lai gan process ir ātrs, cilvēku tomēr ir daudz un veidojas rindas. Tikai interesanti, ka bara instinkts te ņem virsroku - pasažieri stājas garākajās rindās un tad spiežas, bet blakus atrodas pilnīgi brīva biļešu mašīna. Vai to tikai eiropieši pamana?!
"Govs kājas" zeķītes
* Te ir ļoti populāras zeķītes, kas atdala lielo kājas pirkstu no pārējiem (atgādina dūraini un nedaudz arī govs kājas izskatu). Kāpēc tādas zeķes? Tādēļ, ka staigājot iešļūcenēs, kas atdala kāju pirkstus, indiešu ziemā bez zeķēm paliek par aukstu... Tikai rodas jautājums - kāpēc vienkārši nevar uzvilkt slēgtos apavus?! Pavisam dīvaini paliek, kad nākas redzēt meitenes izejamās kurpītēs un ar šādām zeķēm kājās...
* Par modi runājot - dāmas Eiropā valkā tumšākas zeķubikses, savukārt te Indijā topā ir gaišās... Tieši tik, cik smieklīgi tas izskatās ar eiropieša acīm, tieši tik arī laikam tas izskatītos ar indietes acīm Eiropā ;)
* Ūdens slēgtajās pudelēs ir pieliets burtiski ar kaudzīti, pilns līdz pašai maliņai. Tādēļ, skrūvējot ūdens pudeli vaļā, vienmēr sanāk aplieties...
* Fakts, ka lielākajā daļā indiešu labierīcību tualetes papīra nav kā tāda - ir tikai ūdens šļauka un mazs ķobītis blakus... hmmm. To te sauc par "indian style" (latviski - indiešu stils). Tādēļ svarīgi atcerēties, ka ēst var tikai ar labo roku, jo kreisā roka attiecīgi domāta kam citam... Nemaz jau nerunājot par indiešu vīriešu slaveno dabisko vajadzību nokārtošanu turpat ielas malā...
* Starppilsētu vilciena biļetes tūristiem speciālā ārzemnieku birojā ir pieejamas pat 1 dienu vai dažas stundas pirms vilciena attiešanas, savukārt indiešiem tās ir jāiepērk kādu mēnesi iepriekš...
* Indijā ir tādi amati kā "roku slaukāmā papīra padevējs" vai "lifta pogas nospiedējs" :) Ceru, ka hindu valodā šie amati ir formulēti kaut kā graciozāk :)
* Labākais joks no Draugiem.lv: indiešu dejas iemācīties nav grūti - ar vienu roku skrūvē spuldzīti, ar otru glaudi suni :P

Tuesday, February 22, 2011

Tīģeris sauc

Lai atvilktu elpu no Kolkatas lielpilsētas dzīves, nolēmām doties ciemos pie tīģeriem un citiem savvaļas zvēriem, un pabaudīt Indijas džungļus.... Vairāk jau tas skaitījās kā Indijas brīvdabas rezervāts un sauc to par Sunderbans. Tā teritorija ir milzīga (laimīgie zvēri) un iebraukt tādā rezervātā var tikai ar kuģīti pa upju un deltu vijumiem. Lai vai kā tūrists rezervātu var pabaudīt tikai daļēji, jo staigāšana pa to arī ir ļoti ierobežota un dziļāk par pusi neviens arī neved ;) Sunderbanos savvaļā dzīvo tīģeri, krokodili, mērkaķi, stirnveidīgie, visneiedomājākamie putni, čūskas un citi rāpuļi... Arī pati daba - koki, krūmi un visādi augi - tur jau ir ieguvuši aizsargājamo statusu.
Mūsu ceļojums sākās agrā sestdienas rītā ar autobusu no Kolkatas līdz ciematam, kas ir pēdējā cilvēku apzdzīvotā vieta pie savvaļas. Ar autobusu brauciens bija paredzēts 2,5 stundas, bet nez kapēc busiņš uztaisīja konkrētu līkumu un brauciens ieilga līdz 4 stundām. Pusceļā braucām cauri kādam mazam ciematam, kur vietējie saniknojās par traucējumu un pieprasīja šoferim samaksāt par caurbraukšanu. Šoferis protams atteicās un nemaz nevēra šiem durvis vaļā, par ko vietējie autobusam pārdūra riepu...?! Tā nu dažus km aiz ciemata stāvējām maza ceļa malā un riktējām busam jaunu riepu virsū. Labi, ka tika pārdurta tikai 1 riepa, jo 2 rezerves riepas parasti līdzi nenēsājas... ;)
Interesanti, ka indiešu zemkopībā viņi uz laukiem ierīko tādas kantainas ūdens tilpnes, kurās tad notiek visa darbība - vienā tiek audzētas zivis, otrā vākti māli, trešā tiek izmantota par rīsu audzēšanas vietu, ceturtajā bērni papeldās... :)
Un tātad, turpinot braucienu - kad nu beidzot tiekam līdz civilāzijas beigu punktam, kāpjam iekšā kuģītī un dodamies iekšā Sunderbanos. Līdzi mums abiem ir 1 mugursoma, ko Jurčikam neļauj pašam nest uz kuģīti - serviss, lūk! - nesējs nesīšot visas tūristu somas. Tad nu tāds maziņš, smalkiņš indietis, kas tikai atkārto: "Sir, sir", krauj sev plecos vairākas mugursomas, sakrauj kaudzi ar somām arī uz galvas, pasit vēl pa divām katrā padusē un tusnī uz kuģīša pusi... nu mazliet komiski tas viss ;)
Būtībā grūti ir vārdos aprakstīt, cik burvīga ir tāda neskarta daba, ūdeņi un svaigais gaiss pēc Kolkatas ikdienas! Ik pa laikam kuģītis piestāj pie skatu torņiem, lai pavērotu Sunderbanus ar cerību ieraudzīt kādu īsto tīģeri :) Redzējām arī krokodilu un nākamajā dienā svaigas tīģera pēdas - viņi tur tiešām ir! Un vēl tie daudzie mērkaķi visapkārt, kam tik ļoti patīk un interesē cilvēki - ar vienu no viņiem arī dabūju pacīkstēties par somu, jo šim redz tā tik ļoti iepatikās un sagribējas man to atņemt. Soma palika pie manis, juhū :)
Nakšņojām Sunderbana vidū - kempingā, kas bija vienkārši fantastiska vieta. Pirms brauciena mums tika paziņots, ka gulēsim teltī un loģiski, ka gribējām ņemt līdzi guļammaisus. Bet mums saka - nevajag, tur būs gultas... Ko, gultas teltī?! Bet arī tas Indijā ir iespējams... kempinga teltis šiem izrādās ir kā mazas kotedžas, kam sienu vietā ir biezs, dekoratīvs audums. Būtībā tās izskatījās kā mazas, fifīgas mājiņas un iekšā pat ar visām ērtībām, kā dušu un WC!
Interesanti, ka kempingā bija izveidota neliela, unikāla bibliotēka par un ap dzīvi Sunderbanos un tīģeriem. Šie lielie, mežonīgie kaķi Indijā sāk izmirt, jo malumednieki uzdarbojas nežēlīgi... Melnajā tirgū viena tīģerāda maksājot ap 200 000 USD. Sunderbanos vien ir palikuši tikai kādi 300 tīģeri un reizēm pat viņi paši sev izvēlas neapskaužamu likteni, piemēram, reiz rezervāta uzraugi atraduši beigtu tīģeri un nekas neliecināja par iemesliem, kapēc tas miris. Tikai veicot sekciju, tīģera vēderā tika atrasta kobra... viņš to bija apēdis! Kempingā arī salasījāmies un saklausījāmies no vietējiem vairākus brīnumstāstus par to, kā cilvēki ir izglābušies no tīģeru uzbrukumiem...

Kempingā laikam pirmo reizi visas Indijā būšanas laikā no sirds pa visiem 100% izbaudījām indiešu ēdienu - ņam, ņam. Varbūt svagais gaiss apetīti tā uzlaboja? ;) Un vakarā pe ugunskura baudījām tuvējā ciemata vietējo iedzīvotāju tradicionālās dejas, skaisti :) Lieki būtu teikt, ka nemaz negribējās braukt prom....

Thursday, February 10, 2011

Uzēdam?

Hmmm.. nezinu, vai vispār varam aprakstīt indiešu virtuvi, ietilpinoties 1 lapaspusē... tā ir cita pasaule, cita garšu izjūta un ēdienu gamma. Taisnība, ka indiešiem pārsvarā tīk tieši veģetārie ēdieni, bet tas neattur no tā, ka gaļas ēdienu piedāvājums te arī ir diezgan plašs. 
Dārzeņi
Tas, kas sākumā likās ne tik ērti un forši, ir fakts, ka katra lieta ir jāpērk atsevišķā veikaliņā - pie mājām te ir savas dārzeņu tirgošanās vietas, augļu bodītes, piena un jogurtu vietiņa, gaļas veikaliņš un zivju placītis ielas malā... Kas attiecas uz gaļu - tad vislabāk to vietējiem patīk pirkt svaigu... kas nozīmē, ka ceļa malā stāv tirgonis ar vistu būri, bet indietis pieiet un izvēlas skaistāko vistiņu, kas arī turpat uz vietas tiek nokauta un izķidāta... Apkārt tam visam "pasākumam" sēž suņi cerību pilni, ka uz viņu siekalošanos kāds atsauksies un kāds gabaliņš atleks arī viņiem.
Iepakojums
Atgriežoties pie veikaliņiem... tagad, pēc kāda pavadīta laika Indijā, tie liekas daudz jaukāki nekā pie mums tādi Rimi un Maximas, kur visu nepieciešamo var nopirkt vienā piegājienā. Esam atraduši arī savas iemīļotākās vietas un līdz ar to iepirkšanās liekas daudz personīgāks un sirsnīgāks process :) Iecienītie pārdevēji mūs jau pazīst un zin, ko un kā vēlamies pirkt, nešmauc ar cenām, vienmēr laipni papļāpā un dāvina "bonusiņus". Interesanta ir viņu pieeja iepakošanai - ja pērk mazas lietas, piemēram, olas vai kādu augli, tad tās tiek iepakotas papīra turziņās, kas uzmeistarotas no avīžu lapām vai bērnu pierakstu burtnīcām... tad mājās ir baigi interesanti papētīt kāda bērna hindu rakstījumu ;)
Chickenrolls
Būtībā Kolkatas ielas ir kā viens liels tirgus placis, kur juku jukām viss kaut kas notiekās, arī ātro uzkodu un visādu ēdienu pagatavošana un ēšana ielas malā ;) Ar ielu ēdienu uz "tu" neesam, jo to pagatavošanas veids un asptākļi neiedrošina mūsu vēderus ;) Bet kāda daža laba uzkoda gan ir tā vērta... Tā, piemēram, šobrīd mums topā ir chickenroll (vistas rullis) un paprichart (bez tulkojuma). Abas šīs uzkodas ir ātri pagatavojamas - chickenroll ir pankūka, kurai uzcep vēl virsū olu, un tad tajā ietin dažādus ceptus dārzeņus un vistas gabaliņus; savukārt paprichart ir nu... tāds kā dārzeņu, riekstu un garšvielu kiš-miš uz kukurūzas čipsiem. 
Paprichart
Pa lielam ēdieni te tiešām ir asi, jo indieši ļoti mīl dažādas asas garšvielas un mērces. Tādēļ mums vienmēr iepriekš jāpiesaka, lai priekš baltajiem vēderiem visu taisa maigāk ;) Pats klasiskākais indiešu ēdiens ir rīsi vai indiešu maize ar dažādākajām mērcēm, kuras saucu par "pļurgām" (lai piedod indieši), jo reizēm nemaz nevar noteikt, kas tas īsti tur ir ;) Indiešu maizīte ir kas līdzīgs lavašam vai plāceņiem, bet, ja vēl tā ir sacepta ķiplokos... mmm, ku gardi! Bet ēd to visu viņi ar rokām... rīsu čupiņu iemaisa mērcēs, izveidojot pikučus un tad - hops - mutē iekšā. Šim procesam gan ir nepieciešams treniņš, jo nav viegli tos rīsus savaldīt vien ar 5 pirkstiem ;) Tādēļ vēl arvien cienām dakšas un karotes...

Cukurniedru sula
Un tagad kādu desertu? Nja, slavenie indiešu saldumi... nu tik saldi, ka pats riskē palikt par medus kluci ;) Interesanti, ka daudzus saldos viņi pagatavo tieši no rīsiem (bez tiem šajā valstī nu nekā), tos sacukurojot un/vai apcepot dažādās variācijās. Saldumu bodītēs krāsu gamma netrūkst :)
Daudz te ir arī visādu riekstu un augļu! Riekstus var dabūt visādi apceptus, panākot jaunas garšas. Tā, piemēram, pirmo reizi redzējām spilgti zaļus riekstus :) Cenas gan tiem nav nekādas zemās, bet pagaršot ir tā vērts.
Nezināmais auglis
Nezināmais auglis
Indieši mīl arī augļus uztaisīt par saldajiem, sacukurojot tos mazos gabaliņos :) Vai arī lieliskas ir svaigi spiestas sulas, ko var dabūt uz katra otrā stūra. Kaut kas jauns ir cukurniedru sula... salda, salda un tādēļ šie tai pievieno mazliet sāli! Diemžēl tad es vairs neesmu sajūsmā ;) Tomēr gardi gan tas viss... Savukārt par dažiem svaigajiem augļiem viedoklis atšķiras... Tādi augļi, kā piemēram, ananāss, arbūzs un papaija, kas mājās garšoja super un likās, ka atbraucot uz Indiju nu tik būs, tad te tie nemaz negaršo tik saldi un sulīgi, mājās pat garšīgāk! Bet labā ziņa - ir augļi, kas garšas kārpiņas ļoti iepriecina - banāns, mango, kivi... :) Un ir arī tādi augļi, kas mums sagādāja parsteigumu, piemēram, salds kartupelis, bumbieris bez garšas un krāsas, guava... un ir kāds auglis, ko vēl tagad minam - garšo dikti saldi, izskatās pēc kartupeļa vai kivi bez pūkas, iekšā 2 mazi kauliņi (skat.bildēs). Uzmini, nu...?! 

Wednesday, February 9, 2011

Indiešu viesmīlība

Nedēļas nogalē mums apkārt valdīja baigais pasākums - pat caur aiztaisītiem logiem un balkona durvīm 10. stāvā varēja dzirdēt laukā notiekam kārtīgu ļembastu. Izrādījās, ka vietējiem norisinājās ikgadējie rajona svētki un turpat aiz pagalma mūra bija uzcelta liela bambusa telts, kur vietējie mūziķi koncertēja 3 dienas no vietas.
Tā nu svētdienas vakarā vairs neizturējām un nolēmām - ja nevar mājās pagulēt, tad jāiet skatīties, kas tur notiek. Aizgājām... cilvēku dikti daudz un uz ielas izvietoti lielie ekrāni, kas rāda, kas notiek teltī. Nostājāmies pašā aizmugurē, lai nedaudz paskatītos koncertu, bet tad pie mums pienāca viens no organizatoriem un aicināja nākt tuvāk, kur var piesēst. Nu labi, tā pat ērtāk :) un devāmies viņam līdzi, bet tad nāca pārsteigums...
Viņš mūs veda cauri visai zālei, mūziķi uz skatuves apklusa, ieslēdzās gaismas, kamera un prožektori tika pavērsti uz mums, publika piecēlās kājas, aplaudējot un svilpjot... Koncerts atsākās, kad mūs apsēdināja pirmajās rindās pie skatuves un sacienāja ar indiešu kafiju... Savukārt organizatori visu atlikušo laiku stāvēja blakus un uzraudzīja, cik plašs smaids redzams mūsu sejās :) Bet bērni "spietoja" visapkārt, nāca iepazīties, ņēma autogrāfus un mums vienkārši superīgi uzdejoja... mazliet vēlāk arī mums bija jāpadejo ar viņiem :)
Ko lai saka... ak dievs!!! Tā indiešu emocionalitāte un viesmīlība dažreiz ir vienkārši neaprakstāma... Vai kaut ko tādu vispār var iedomāties notiekam mājās, ja situācija būtu otrādāka? Piemēram, ja uz kādu koncertu būtu ieradušies daži melnie, tad mūsu tautieši uz viņiem pablenztu, parādītu ar pirkstiem, liekot justies vēl neērtāk un tas arī viss... Bet te mūs uzņem kā slavenības līdz tādai sajūtai, ka pilnīgi nērti paliek ;) Ir baiga sajūta, tā žilbinoši mīļi tas viss...

Wednesday, February 2, 2011

Iepazīstot vairāk Kolkatu

Indija ir tika liela, ka laikam te būtu jānodzīvo daudzi jo daudzi gadi, lai visu apskatītu un kaut cik iepazītu ;) Bez tam katrā reģionā ir savas dabas, cilvēku, virtuves, kultūras, valodu un tradīciju atšķirības! Piemēram, indieši, kas dzīvo West Bengal reģionā, runā savā bengāliešu valodā un, aizrbaucot uz kaimiņu reģionu, savus tautiešus vairs nesaprot, jo viņu reģiona valoda atšķiras - un tad nu viņi sazinās angliski tāpat kā parastie tūristi ;) Arī ēdieni un tradiocionālie tērpi atšķiras katrā reģionā, tāpat ka indiešu ārējais izskats. Rodas sajūta, ka Indija ir vienkārši "salipināta" kopā no daudzām valstīm un palikta zem viena karoga :) 
Victoria Memorial
Kopš esam te, tad mēģinām iepazīt tieši West Bengal reģionu, jo kā nekā tieši Kolkatā paiet mūsu ikdiena. Viena no skaistākajām un arī pirmajām vietām, ko te iepazinām, ir Victoria Memorial (Karalienes Viktorijas memoriāls) un tās neaprakstāmi lielais un skaistais parks. Greznā celtne, kas šobrīd ir muzejs, agrāk britu kolonizācijas laikmetā bija viens no Indijas varas centriem. Un tas parks... mmm, super vieta, lai atslēgtos no lielās pilsētas kņadas. Par ieeju parkā jāmaksā 4 rūpijas, t.i., 0,05 Ls :) Un tā ir viena no retajām vietām, kur ārzemniekiem cena ir tāda pati kā vietējiem, jo parasti gandrīz jebkurā kultūrvēsturiskā objektā par ieeju vai apskati tūristiem cena oficiāli ir vismaz 3 reizes lielāka, tā lūk ;)
Victoria Park
Arī citi Kolkatas parki ir diezgan jauki, lai tur atpūstos no pilsetas un baudītu pikniku vai vienkārši skaistu pastaigu. Tikai jāņem vērā, ka brīvas ieejas parkos vienmēr varēs atrast kādu, kas tur paliek arī nakšņot un lielākie krūmi tiek lietoti kā sabiedriskā tualete... 
Vērā ņemams un diezgan iespaidīgs ir arī pasaulē slavenais Howrah bridge (Howras tilts), uz kura satiksme notiek vismaz 8 joslās. Šis milzis savieno pilsētu abās Gangas pusēs, bet pats interesantākais ir tas, ka pašu tiltu nedrīkst fotogrāfēt... Pat arī ne tad, ja ar kājām dodies tam pāri un vēlies uztaisīt bildi no tilta ar skatu uz upi!
Birla Mandir

Vēl interesanta vieta Kolkatā ir Indian Museum (Indijas muzejs), kas ir lielākais visā Indijā un vecākais Azijā. Šajā vēsturiskajā ēkā gan ir salikts iekšā viss iespējamais par un ap Indiju – sākot ar visiem iespējamiem minerālu un akmeņu paveidiem, ļoti daudziem dzīvnieku izbāzeņiem, vēstures un visas evolūcijas posmu attēlojumiem, un beidzot ar visdažādākajiem reliģiskiem tēliem un priekšmetiem 2.stāvos. Jāatzīstas, ka tam visam beigās pietrūka spēka ;) Un, lai pievilinātu vēl vairāk tūristus, tad muzejā viņi ir ievietojuši apskatei arī īstu, atvērtu Ēgiptiešu mūmiju...  
Science City
Runājot par reliģijas lietām, protams nav jaunums par to, cik tā te ir ietekmīga lieta. Visās pilsētas malās ir sacelti dažādi tempļi un arī uz ielām var sastapt daudz svētvietu. No tempļiem izvēlējāmies apmeklēt pašu skaistāko un pēc vietējo sacītā – arī tīrāko hindu templi Kolkatā – Birla Mandir. Citos tempļos notiekoties rituālas dzīvnieku upurēšanas, pēc kurām īsti netiek satīrīts... un, ņemot vērā arī to, ka tempļos (un arī jebkurā indiešu mājā!) iekšā jāiet ar basām kājām, tad mums pietrūka dūšas un motivācijas šos tempļus apmeklēt. Taču Birla Mandir ir cita lieta – skaista un žilbinoši tīra marmora celtne, kas būvēta „nieka” 22 gadus!
Vēl Kolkatā interesanta vieta ir Science City (Zinātnes pilsēta) – te indieši tiešām pacentušies atraktīvi parādīt zinātni un vēsturi, kosmosu un dažādus prāta brīnumus. Feini, ka viss tur sataisīts kā viena liela, forša izklaide ;)

Tuesday, January 18, 2011

No karietes uz Bollywoodu

Sākoties šim gadam, Ķuzīši vēlreiz izmēģināja prinča un princeses lomas kādā dzimšanas dienas ballītē - šoreiz tā bija par godu bērna 1.jubilejai?! Mūs sapucēja skaistos tērpos, bet pats smieklīgākais bija mana make-up un frizūras sesija...
Indiešu frizieres ieraudzīja gaišus matus un apstulba - dāmas īsti nesaprata, kā ar tādiem lai apietas, un tad nu rūpīgi jo rūpīgi saķemmēja, sasprauda krāsainas sprādzes un ielīmēja mirguļojošas uzlīmes - voila, princese gandrīz gatava ;)

Nākamais solis bija samulsināt grimma dāmas, jo tikko pēc tam, kad pati biju sev skaisti uzlikusi make-up, viņas man saka: "Ej un uzliec kaut kādu grimmu!" ??!! Tad nu pašas ņēmās mani "labot", bet izrādās uz baltas ādas neviena indiešu acu ēna neder - izskatījos pēc pārbiedēta klauna. Un tad nāca risinājums - uz acīm man tika sabērta brūni zeltīta krāsa un uzlīmēti (jā, uzlīmēti ar līmi) spīguļi... bija mazliet jāparaud, jo acis kaut ko tādu nebija iepriekš baudījušas, nevarēju pat lāga tās pamirkšķināt... un atkal - voila, princese gatava :) Jurim gan viss 3x vienkāršāk!
Kad biju kārtīgi izdekorēta, izrādijās, ka mēs ballītē esam ieplānoti kā vakara galvenie varoņi - horeogrāfi mums mācīja deju soļus, ko pēc tam viesiem par prieku dejojām. Deju šovs aizgāja pat tik tālu, ka pasākuma menedžeris mums saka - būs jādejo "ball dance", ko sapratām kā balles deju. Taču vēlāk izrādījās, ka viņš bija domājis savādāku tulkojumu - deju bumbā :) un mūs ielika milzīgā piepūšamā bumbā, uzripināja uz skatuves un šovs varēja turpināties - dejojām solo bumbā... :) Galvenais jau, ka pašiem jautri, ne?
Un tagad pats galvenais - pēc šī pasākuma nākamais sekoja Hollywooda... atvainojos, Bollywooda (Indija taču) - filmējos indiešu TV seriālā „Nimantran”, ko Indijas mājsaimnieces uz ekrāniem skatīs tieši šovakar :) Devāmies uz Tollygunge rajonu Kolkatā, kur izrādās plašu apjomu aizņem tieši dažnedažādas kinopilsētiņas - kā mūsu Cinevilla, tikai par visdažādākajām tēmām :) Mūsu filmēšana notika vietā ar nosaukumu "Moon City" (mēness pilsēta) - fantastiska vieta! Ēkas 3 stāvos telpas bija pārveidojamas par jebko, savukārt dārzā varēja iefilmēt jebkādu vietu, kāda tik scenārijā paredzēta - parks, kalns, ūdens, templis, pļava, utt.
Protams kā jau Indijā, tad pati filmēšana sākās ar vairāku stundu nobīdi - kamēr visas dekorācijas tika uzmontētas un kamēr tika sagaidītas galvenās seriāla zvaigznes ;) Mani pienākumi bija diezgan niecīgi - vairākās epizodēs bija jāpagrozās fonā, jāpasmaida, jāpasaka "čau". Bet fakts paliek fakts - tagad mums ir savs Bollydoodas aģents, gaidīsim nākamos piedāvājumus... ;)