Tuesday, December 28, 2010

Ziemassvētki Indijā

Tie, kas Indijā ir kristieši, tie Ziemassvētkos bauda brīvdienas, rīko ģimeniskas vakariņas un galvenais – apmeklē baznīcu īsi pirms pusnakts. Ko dara pārējie...? Turpina strādāt kā normālā darba dienā (p.s. sestdienas viņiem te arī ir darba dienas, trakie) un varbūt ko Ziemassvētku stilā arī sagatavo saviem bērniem.
Uz ielām visakpārt ir tikai tādi „bling-bling” – komerciāli pasākumi. Lielākās ielas ir rotātas visādām lampiņām un mirguļiem, savukārt vienā no centrālajām ielām (Park Street) pat bija uzstādīts uzpūsts Ziemassvētku vecītis... ;) Visapkārt skraida bērni, tigojot sarkanās rūķu cepures un sarkanus balonus (?!). Parastie tirgotāji arī neguļ... ikdienā veikaliņos nopērkamie saldumi tiek sapakoti speciālās kartona kastītēs ar Ziemassvētku uzrakstiem un tirgoti pie ieejas durvīm kā kaut kas īpašs tieši šīm dienām, viltnieki J
Tā jau ir, ka stāvot zandelēs Ziemassvētku sajūtu noķert īsti nevar... pietrūkst kārtīga sniega, sala, skaistas un patiesi īstas eglītes, un protams tās neaprakstāmās svētku smaržas, ko te nu nekādīgi nesajutīsi. Skaistāko eglīti un tādu, kas visvairāk līdzinās īstajai, atradām tupat „manā” viesnīcā (skat.bildi).
Smieklīgi, kā mana kolēģe – holandiešu meitene – mēģināja indiešu kolēģiem ieskaidrot Ziemassvētku dāvināšanas prieka būtību... viņa bija sagādājusi katram mazu šokolādes dāvaniņu, par ko indiešiem bija prieks un pārsteigums. Tādēļ viņi nolēma viņai atdarīt ar ko labu – sāka vākt no visiem Ziemassvētku ziedojumu naudā... Grūti un ilgi nācās viņiem ieskaidrot, ka par dāvaniņu pretim nav vajadzīga nauda, ir vienkārši jauki kādam izrādīt uzmanību, bez tam, ja vēl ir Ziemassvētki! ;)
Savukārt, mēs savu Ziemassvētku vakaru iesākām visjaukākajā indiešu restorāniņā, kādu nu vien atradām. Uz to gan nācās gaidīt kādas 20 minūtes, lai vispār tiktu pēc saraksta iekšā... Bet, kad izdevās, tas bija to vērts – nobaudījām labus un garšīgus indiešu ēdienus, pavadot jauku vakaru divatā un domājot par jums visiem mājās J
Atgriežoties dzīvoklītī, kaimiņi bija sagādājuši patīkamu pārsteigumu... katrs bija mēģinājis ko sarūpēt priekš Ziemassvētkiem J Bija maza rotāta eglīte, Ziemassvētku mūzika, pat dāvaniņas zem eglītes paliktas, bet galds pilns ar dazādiem nacionāliem ēdieniem, piemēram, austriešu Ziemassvētku kūku vai poļu sēņu pankūkām. Pievienojāmies ar mazām dāvaniņām, Latvijas piparkūku krājumiem un maizes zupu ar saldējumu J Un finālā Ziemassvētku sajūta uz kādu mirkli tika noķert, pat esot siltajā un tālajā Indijā...

Sunday, December 26, 2010

Pasaku princese Raipurā

...vai drīzāk - atgriežoties bērnībā J Bet viss sākās ar vienu zvanu no kādas Rumāņu meitenes, kas arī uz laiku ir atbraukusi padzīvot un pastrādāt Kolkatā...
Indijā bagātajiem ir ļoti populāras tematiskās ballītes, lai izrādītos saviem kaimiņiem un draugiem. Un tad nu kāda ģimene pilsētā Raipur bija nolēmusi rīkot Disnejlendas dzimšanas dienas ballīti savai 2 gadus (!!!) vecai meitiņai, kas kā likās vispār neko nesaprata no notiekošā ;) Ballītes organizēšanai tika nolīgts speciāls pasākumu menedžeris ar komandu, kas ģimenes villas pagalmu pārvērta par Disnejlendu ar visiem iespējamiem pasaku varoņiem. Bet neliela problēma – princeses pasakās ir... ar gaišu ādu! Tādēļ Rumāņu meitenei un man tika piedāvāts uz vienu vakaru pārtapt par princesēm, apmaksājot mums visus izdevumus, nokļūstot Raipurā, un samaksājot arī par darbu J Piekritām...
Mums tiek nopirktas nakts vilciena guļamkajītes biļetes, taču ierodoties stacijā uzzinām, ka mūsējais vilciena vagons ir kaut kur pazudis, vienkārši noņemts. Gandrīz 100 cilvēki paliek bez ceļojuma, bet mūs pasākuma oranizators sēdina taksī uz lidostu... tiek iedarbināts plāns B – būs jālido uz blakus štata pilsētu Nagpuru un tad ar mašīnu jābrauc 5 stundas uz Raipuru, uff!
Stacijas haosā tiekam pie kāda taksista, tācu tas mūs līdz savam taksim ved kaut kur patālu. Nav labi... taču tad pie mums piestāj kāds cits taksists, piedāvājot lētāku ciparu par braucienu. Sēžamies tik iekšā, taču pirmais taksists paliek nikns un nozog šim mašīnas atslēgas... sākas taksistu ielas kautiņš un mēs mūkam... dabūnam pat skriet pa ceļa un visas trakās satiksmes vidu, lai tiktu prom līdz citam – normālam – šoferītim!
Beidzot tiekam līdz lidostai un lidojums ir ļoti jauks. Nagpurā gan ierodamies vēlu, ap 11 vakarā un mūs aizved jaukās indiešu vakariņās. Tas patīkami, jo priekšā 5 stundas auto brauciena pa Indijas „lieliskajiem” ceļiem, tumsā...
Pēc vakariņām ballītes organizatori ir nobažījušies par mūsu auto šoferi, kas acīmredzami mieg ciet... viņa vietā operatīvi tiek sameklēts cits... taču vienalga tiekam piekodināti ik pa laikam šoferi uzmanīt ;)
Pašā rīta agrumā esam beidzot galapunktā, bet solītās viesnīcas vietā tiekam „nolikti” villas viesu guļamistabās... aizmiegam 2 minūšu laikā J Ilgs gulēšanas prieks gan nesanāk, jo šie jau 8 no rīta sāk bīdīt un montēt Disnejlendu un mēs tiekam pārvesti uz solīto viesnīcu, fuu. Atpūšamies, tiekam pie gardām brokastīm un pusdienām un tad jau ģērbjamies vakaram.
Ballītes laikā mums jāstaigā apkārt, jāfotogrāfējas ar viesiem, jāpucē mazās meitenes par princesēm un puikas par prinčiem, jādodas parādē, sēžot karietē un zirgu pajūgā... tieši kā īstā Disnejlendā J
Smiekīgi, bet fakts – vakara noslēgumā mums jau ir jauni piedāvājumi citiem pasākumiem un dažādu vietējo producentu kontakti... nu ir ziepe ;)
Jāatzīst tomēr, ka nogurums pēc visas šādas ņemšanās ir baigs un nākamajā dienā ceļš atpakaļ mums izrādās gandrīz divtik garāks, jo pa dienu uz ceļiem valda Indijas „lieliskā” satiksme... Esam laimīgi pēc gandrīz 3 dienu brauciena būt atpakaļ Kolkatā J

Musulmaņu diena

Iepriekšējā vakarā visā rajonā dzirdama katlu dauzīšana (?!), ielās izkārti indiešu karogi un nepārtraukti skan tādi kā indiāņu saucieni un ragu skaņas... Kas notiek? Nākamajā dienā ir Musulmaņu svētki (Muharram/New Year Gazetted Holiday).
Kā vietējie stāsta, tad svētku rašanās stāsts ir šāds... reiz dzīvojuši 2 brāļi – musulmaņu prinči, topošie karaļi. Sācies esot karš un abi brāļi ir vēlējušies doties palīgā savai tautai. Lai tiktu līdz kara vietai, viņiem bijis jāšķērso plašs tuksnesis. Kamēr prinči gatavojušies garajam ceļam, naidnieki no karavānas somām esot izņēmuši ūdens krājumus. Tādēļ šim stāstam beigas ir skumjas, jo abi brāļi – savas tautas varoņi – miruši tuksneša vidū mokošā nāvē no slāpēm un karstuma.
Kopš tās dienas, pieminot brāļu likteni, musulmaņiem 17.decembris ir brīvdiena (pārējie strādā un dzīvo ikdienas dzīvi J) un šī diena tiek svinēta īpaši... Pa dienu musulmaņi gatavo ēdienus un tad tos kopā ar labu ūdeni izdala trūcīgajiem. Tas prinču piemiņai par godu. Savukārt, gados jaunākie musulmaņu vīrieši iziet ielās un notiek simboliskas cīņas ar mačetēm, tādējādi pieminot vēsturiskās kaujas.
Laikam lieki ir pieminēt – lai tas viss nebūtu tik drūmi, tad ielās spēlē muzikanti un vietām pat orķestri, bet satiksme galvenajās ielās ir pilnībā bloķēta.
Savukārt, pienākot vakaram, notiek lielais gājiens... paveicās, ka to neredzējām, jo laikam jau arī nemaz negribētu ko tādu skatīties... Vīrieši ar plikām kājām un bez krekliem iet gājienā, sevi sitot ar dzelzs nūjām vai pletnēm. Pasākums esot asiņains un cik nu kurš tālu tādā gājienā vispār tiek... Šādu rituālu veicot, musulmaņi tic, ka atvieglo abu prinču nelaimīgo likteni un dala ciešanas ar viņiem. Spēcīgi...
Jāatzīstas gan, ka mēs vakarā pusē ielās nerādījāmies un mājās skatījāmies jauku filmu... lai piedod musulmaņi ;)

Friday, December 17, 2010

Pīp-pīpppp jeb Indijas neticamā satiksme

Tas, kas notiek uz ielām ir haoss iekš haosa! Bet pārsteidzošākais, ka arī tajā visā bardakā valda kaut kāda tikai viņiem vien zināma un izprotama kārtība... Avāriju un cietušo vienkārši nav, paldies Dievam protams J
Ņemsim par piemēru lielo maģistrāli – uz tās ir skaidri un gaiši uzzīmētas piecas braukšanas joslas. It kā nav sarežģīti, bet braukšana notiek vismaz deviņās. Bez tam visam pa vidu vēl spraucas motrolleri, ik pa brīdim kādi vietējie mēģina šķērsot ceļu un vietām gar malām vēl kāds tigonis velk savu tačku vai staigā govs...
Pilsētas centrā satiksme ir tikpat traka, lai gan policisti vietām to mēģina regulēt ;) Reizēm arī kāds tomēr ievēro luksoforu un tas jau liekas daudz! Būtībā ielu šķērsojam tikai barā ar vietējiem, tā drošāk. Un noteikti ir jāpaceļ roka pret braucošo, lai tevi vispār ņem vērā.
Būtībā sabiedriskais transports Indijā ir ļoti lēts. Ikdienā visvairāk sanāk pārvietoties ar metro un rikšu, kas mums par katru braucienu vienā virzienā izmaksā attiecīgi 4 + 4 rūpijas, t.i., kopā 0,10 Ls. Jauki, ne?
Metro ir ērts un ļoti ātrs, vienīgi nepatīkams, kad darba dienu vakaros cilvēku masas dodas mājup un tad ir vāks – reizēm pūlis vienkārši „ienes” tevi iekš metro, bet reizēm tajā nav iespējams vispār iekāpt ;) Vēl arī katrā vagonā ir jāievēro sieviešu un vīriešu puses. Sākumā likās, kā tad mēs ar Jurčiku tagad dalīsimies, pazudīsim vēl. Tādēļ metro stāvējām kopā un viss bija ok. Bet, kad jārbauc vienai, tad gan tomēr patīkamāk atrasties sieviešu pusē, jo vīriešu pusē blondu eiropieti vienkārši apēd ar skatieniem vien ;)
Rikšām arī nav ne vainas, ir tikai jāpierod. Jo vairāk tajā cilvēku salien, jo lētāks sanāk brauciens. Un rikšā ir stingri jāturas, lai straujākos manevros neizlidotu laukā ;)
Autobuss gan diemžēl mūsu favorītu listē nav iekļuvis, jo ir samērā lēns, dikti grab un kratās, kā arī nav īpaši tīrs. Bez tam ir grūti pierast, ka visbiežāk iekāpšana tajā notiek tam vēl braucot, t.i., tajā ir vienkārši jāielec un kāpjot ārā – jāizlec vēl no braucoša. Jāatzīmē gan, ka priekš mums tas pat atstājās, tas patīkami J
Vēl pastāv tāda opcija kā taksis, kas arī nav dikti dārgs. Ar taksi tiešām ir ērti, bet tā tarifu rēķināšana ir kārtējā indiešu stilā – skaitītājā uzrādītā summa ir jāpareizina ar divi, jāpieskaita vēl kaut kas un iegūstam maksājamo summu... nu tā kaut kā. Labi, ka viņi neliek divreiz dalīt un reizināt ;)

Monday, December 13, 2010

Indiešu kāzas

Saka, ja esi Indijā, tad nedrīkst palaist garām indiešu kāzas... Tas esot kas īpašs ;) Un arī mums izdevās pa atslēgas caurumu nedaudz ielūkoties vietējo kāzu norisē – gan vienkāršo cilvēku kāzu svinībās, gan arī bagātnieku kāzās.
Bagāts vai nabags, bet kopīgs fakts indiešu kāzām ir tas, ka šajā valstī kāzas tiek organizētas vecākiem piemklējot savai atvasei otru pusīti. To te sauc par „arranged marriage”, kas uz pirmo brīdi liekas dīvaina un priekš mūsdienām krietni novecojusi tradīcija. Bet indieši laulību skaidro savādāk – mīlēt varot iemācīties un tā esot tā īstā laulības būtība – ir jāiemācās ar otru sadzīvot, pieņemt viņu un galu galā arī mīlēt! Varbūt jau arī tā tiešām var, jo šķirto laulību statistika te ir gaužām zema... ;)
Protams Indijā pastāv arī pašu izvēlētas laulības, balstoties uz abpusēju mīlestību un tas jau priecē J Šāda veida laulības gan vairāk ir izplatītas starp parastajiem cilvēkiem, jo bagātie tādu ekstru tomēr nevar atļauties – jāplāno taču mantas dalīšana un bagātības vairošana...
Katrā ziņā redzētās svinības kāzās notiek ne pa jokam un jāatzīst, ka tieši parasto ļaužu kāzas kārtīgi rullē J Kāzām gatavojoties, tiek izvēlēta svinību māja, kuru tad cītīgi dekorē ar visādām gaismiņām un rotājumiem. Mājas jumts tiek pārsvērsts par terasi ar plēves jumtu un tur tiek sacepti visādi gardumi. Pati kāzu oficiālā daļa notiek tādā kā rotātā templī, pēc kura jaunais pāris un viesi dodas un svinību māju un rauj vaļā svētkus kādas 3 dienas no vietas. Jaunais pāris gan no viesiem pazūd diezgan ātri un viņi tiek pavadīti ar nenormāli jestrām fanfarām – vienalga kāda ir melodija, ka tikai skaļāk un jautrāk skan ;) Bet viesi turpina svinēt vēl dažas dienas, sākot pat 7 no rīta...
Savukārt, bagātie kāzu norisei noīrē kādu skaistu vietu, piemēram, viesnīcu, kurā šobīd strādāju ;) Lai izvairītos no ziņkārīgo acīm, arī pati ceremonija tiek organizēta viesnīcā. Sākumā sarodas viesi un tad visi kopīgi sagaida ierodamies līgavaini. Līgaviņa tikmēr klusi sēž ceremonijas norsies zālē un gaida... Līgavaiņa sagaidīšana ir skaļš pasākums – viņš piebrauc ar baltu limuzīnu, orķestris mauc cik nu skaļi un jestri vien māk, viesi kliedz un dejo, līgavainim apkārt skraidas 3 kameras un filmē notiekošo, kamēr viņš izpilda dažādus kāzu organizētāju uzdevumus. Un tad visi dodas iekšā pie līgavas. Pasākuma būtība – līgavainim, tiekot cauri dažādiem „šķēršļiem”, kopā ar viesiem jāierodas pie līgavas un jāapprec viņu. Pēc tam noris pati ceremonija – klusa un ļoti skaista. Tad viesi sveic jauno pāri, dod savu svētību un pēc kārtas apdāvina. Process ir garš, tādēļ – kamēr citi viesi veic apdāvināšanu, pārējie blakus zālē bufetē mielojas ar našķiem. Kad jaunais pāris ir apdāvināts un viesi pa vienam kaut kā paēduši, jaunais pāris dodas savā kāzu naktī uz viesnīcas super numuru, bet viesi izklīst pa mājām... Lūk tā... un jāatzīmē, ka tas līgavainis nu galīgi neizskatījās laimīgs... žēl... jācer, ka vismaz sieviņa viņam ies pie sirds un abi viens otru iemīlēs J

p.s. neskatoties uz to, ir kādas kāzas tuvumā vai nav, salūti te tiek šauti gaisā gandrīz katru vakaru, jo īpaši izteiksmīgi nedēļas nogalēs. Sajūta kā nebeidzamos svētkos... J

Pirmais sari

Tas ir kaut kas! Sari dāmas te staigā daudz un šāds ietērps izskatās visnotaļ labi – sievišķīgi un skaisti, jo sari krāsu dažādība atzīvina Indijas netīrās un visai noplukušās ieliņas. Arī es beidzot tiku pie sava pirmā sari, kas turpmāk būs jāvalkā kā darba apģērbs.
Bet uzvilkt ko tādu izrādās nemaz nav tik vienkārši... Man tiek iedots sari, bet tam pašai jāpiepērk klāt blūze un apakšsvārki jeb petikot J Ar kolēģēm dodamies uz tirgu iegādāt man nepieciešamo un te nu sākas – paiet kādas 2 stundas, kamēr tiek piemeklēts ideālais un sari atbilstošais tonis. Neticami.... es būtu uzreiz pirkusi jau 3.redzēto blūzīti – krāsas tik līdzīgas taču, bet nekā – vietējās meklē ideālo krāsu, kamēr nejaudā vairs kaulēties ar pārdevējiem ;)
Nākamais posms – sari uzvilkšana... nja... bez 2 ģērbējām šis process liekas nereāls. Jāaptin, jāatsprauž, jāsasien, atkal jāaptin, jākroko, jāatsprauž, atkal jākroko, utt.... Jūtos kā bārbija, kuru pucē un stutē J Bet jāatzīst, ka finālā sari izrādās diezgan ērts un arī labi valkājas J

Tuesday, December 7, 2010

Dzīvnieku ielenkums

Uz ielām bieži var redzēt suņus un pa retam arī kādu govi, kas te Indijā ir svēta dzīvnieka statusā. Vairāk kustonīšu trakajā lielpilsētas muskulī arī daudz nemanam. Izņemot... mūsu dzīvoklītī! Dzīvojam 10.stāvā, kur paveras brīnišķīgs un nebeidzami plašs skats uz pilsētu.  Interesanti ir tas, ka logu stikliem vai vēdņiem priekšā ir restes, lai stiklus karstumā varētu izņemt, savukārt viesistabā stikla nav vispār – ir tikai liels logs ar restēm! Un te nu gan kā par pārsteigumu dzīvo radību redzam daudz vairāk J Dzīvoklī ik pa laikam veidojas skudru taciņas, pa māju jumtiem skraida rikki-tikki-tavi (mangusiņi), vannasistabā reizēm var ieraudzīt kādu prusaku, aiz galda katru vakaru dzied circenis, un mūs regulāri apciemo baloži! Viens pat iemanījās padzīvoties pa dzīvokli – baigais ņigu-ņegu gāja vaļā, lai viņu izdabūtu atkal laukā brīvībā J 
Cept vai necept? ;)



Bučošanās maksā daudz

Tradīcijas paliek tradīcijas un likumi ir likumi... ;) Sods par buču uz ielas ir liels un draud pat ar cietuma apmeklējumu. Par to tiekam brīdināti un uzvedamies godīgi ;)
Pagaidām grūti arī izprast un pieņemt citas viņu paražas, kā piemēram, rokās pārīši nesadodas vispār... un nekādas savstarpējas simpātijas meitene starp puisi arī neizrāda. Toties ir pilnīgi pretējas lietas – vietām var redzēt, ka puiši iet sadevušies rokās un tas simbolizē viņu draudzību! Šaubos, vai pie kaut kā šāda arī vispār kādreiz pieradīsim ;)

Iepazīšanās ar prakses vietu

Pirmais iespaids – prakses vieta ļoti smuka J Strādāšu viesnīcas „Hotel Hindusthan International” menedžmentā un apgūšu dažādas viesnīcas darbības jomas.
Otrais iespaids – glamūrīgais iespaids ir ārējs, jo aizkadrā tomēr ir un paliek Indijas stils... ;)
Pirmajā dienā ejam iepazīties un nokārtot nepieciešamās formalitātes. Tas prasa diezgan lielas pūles, jo tikt līdz menedžementa bosiem ir praktiski neiespējami... Pavadām gandrīz 4 stundas, cenšoties tikt līdz vadībai un tikai ar nelielu veiksmes piedevu tas mums beidzot arī izdodas J
Un arī te valda liela birokrātija – kamēr tiek kārtoti visi nepieciešamie papīri, paiet vēl gandrīz 2 stundas. Bez tam indiešu nesteigšanās māksla ir vērā  ņemama – kārtojot dokumentus, atbildīgā dāma pamanās iesaistīties jebkurā blakus notiekošajā sarunā vai situācijā. Apbrīnojami, kā viņi vispār nonāk līdz dienas beigām ar kādiem rezultātiem un padarītiem darbiņiem! ;)
Pēc tam man tiek izrādīta visa viesnīca un tās strūktūrvienības. Kopumā jāsaka, ka man patīk un liekas būs riktīgi interesanti...

Saturday, December 4, 2010

Esi sveicināta Kolkata! (pēc vecā nosaukuma - Kalkuta)

Pirmā doma, ierodoties Kalkutā – gaiss te tiešām nedaudz labāks kā Delhi, tas priecē. Burzma un pīpināšana – tāda pati ;)
Tagad mums būtu jādodas uz savu jauno dzīves vietu, bet kā par „pārsteigumu” no indiešu solītā sameklētā dzīvoklīša nav ne miņas... Par šo jau tikām arī brīdināti iepriekš – indieši apsola visu, bet ar to realizēšanu čiks bieži vien ir. Tā arī mūsu gadījumā, tādēļ kā pagaidu variantam piekrītam apmesties kopā ar citiem jauniešiem, kas ieradušies uz kādu laiku Indijā strādāt vai pavadīt te praksi.
Kāpjam taksī un rādam šoferim mums pieejamo adresi, bet taksists diemžēl nezin, kur tas ir. Meklēšanā tiek iesaistīti visi garāmgājēji un pat policisti ;) Pēc kādas stundas beidzot esam nonākuši galamērķī un sapazīstamies ar jaunajiem draugiem.
Jaunieši te ir sabraukuši no dažādām pasaules malām un ir super draudzīgi un izpalīdzīgi J Dažs labs Indijā jau ir pavadījis 7 mēnešus, cits 5, cits vēl tikai dažas nedēļas. Katrā ziņā pieredzes un stāsti te ir dažādi, pārvsarā jau interesanti un pozitīvi ;)
Noliekam mantas, atvelkam nedaudz elpu un dodamies kopā ar jauno draugu Kaminu no Polijas uz centru – tā tiešām vieglāk, jo viss tiek pastāstīts un parādīts, easy J

Vilciens Delhi-Kolkata – jo augstāka klase, jo vairāk uz rokām tiec nēsāts

Stacijā, gaidot vilcienu, nevarēja vien beigt brīnities par cilvēku daudzumu un visu to miksli, kas apkārt notiek ;) Sēž ubagi pa grupiņām, sēž ģimenes ar daudziem bēbjiem uz rokām, garām pa visām pusēm drasē ielu tirgoņi, piedāvājot iegādāt visādus krāmus vai samiksēt turpat kādus graudu salātus, staigā policists un uzmana kārtību + tūristus (patīkami J), un šurpu turpu drasē nesēji, kas nes uz galvām vai stumj uz kādiem riteņiem milzīgas pakas... Vienvārdsakot – kokteilis!
Kad esam beidzot vilcienā, iekārtojamies iepriekš rezervētā 1.klases kajītē – esam tajā divatā un ir riktīgi labi J Un kas par servisu!!! Mums atnes ziediņus, dod ūdeņus, baro ik pa pāris stundām, nes segas un spilvenus... Viss notiek un esam sajūsmā J
Protams ir arī lietas, pie kurām pierast grūti, piemēram, šausmīgo WC līmeni, kas mūsu pusē nebūtu pieļaujams pat Centrālajā stacijā vai kādā ielas WC.
Jāatzīmē, ka indieši visu kavē, pat vilciens mūsu gadījumā Kolkatā pienāk 2 stundas vēlāk. Ir bijuši gadījumi, kad tas pienāk galamērķī arī 8 stundas vēlāk, tas laikam normāli.
Bet tas viss liekas sīkums salīdzinājumā ar to, kā šo braucienu 17 stundas pavada zemākas klases pasažieri, saspiedušies viens pie otra un labi, ja dabū koka krēsla vietiņu...
Kopumā jau jāsaka, ka šāds ātrvilciena pārbrauciens ir viens no labākajiem veidiem kā Indiju apskatīt – ir pietiekami komfortabli un pa logu vai atvērtajām durvīm var redzēt indiešu lauku dzīvi, darbus un nedarbus... ;) 

Pārbrauciens no Delhi lidostas uz vilciena staciju

Pēc viediem nostāstiem Delhi nemaz neplānojam papētīt tuvāk un nospraužam mērķi pa taisno no lidostas doties uz vilcena staciju. Par labu šādam lēmumam ir arī laika faktors – it kā laiks pietiek, bet indiešiem ir tieksme kavēties, tādēļ neriskējam nokavēt vilcienu.
Noskaidrojam, ka labākais un drošākās veids ir braukt ar priekšapmaksātu taksi. To arī izvēlamies, lai gan izrādās, tas nav lētākais prieks ;)
Un protams pirmais šoks – indiešu unikālā braukšanas māksla!!! Pilnīgs vājprāts, bet toties neviena negadījuma. Diez, mūsējie bembisti ar ko tādu vispār tiktu galā – šosejai 5 joslas, bet braukšana reāli notiek vismaz kādās 9. Un tā trakā pīpināšana...wow... mūžīgās fanfaras visapkārt, kas būtībā ir viņu auto sazināšanās veids ;)
Taisnība ir arī par indiešu daudzumu visapkārt, nabadzību uz ielām, utt. Un protams taisnība ir arī par to, ka viņi ļoti mānās ar tūristiem – stacijā nāk klāt viens pēc otra un skaidro savu taisnību, kur mums būtu jāiet, kas jādara. Starp visiem pagadījās arī tiešām labs cilvēks, kas momentā visu paskaidroja un parādīja, un palīdzēja mums tikt līdz vilcienam.
Pieredzējām arī pirmos pārbraucienus ar rikšu – tradicionālu indiešu braucamrīku, tādas kā motokabīne, kurā kopumā cieši, cieši salien 3-4 cilvēki ;) Tā arī izdevīgāk braukt, jo transports tādējādi sanāk krietni lēts, uz visiem braucējiem kopā apmēram 15 rūpijas par pārbraucienu, t.i., kaut kur 0,18 Ls.  Patīkami, ne? ;)

Pirmā ieelpa Indijā

Ja es būtu lidostu kritiķis, tad lidostu reitingā Delhi lidosta iekļūtu TOP 5 sarakstā J Tik smuku, kārtīgu, plašu, interesantu lidostu vēl nebiju pieredzējusi, vienkārši burvīgi!
Tomēr arī jāatzīst, ka pēc kāda laiciņa tur var pamanīt un pieredzēt dīvainas lietas... piemēram, bagāžas somas saņēmām viscaur slapjas!? Tas laikam pārsteiguma momentam ar sveicieniem no lietainās Kijevas, nu gadās ;)
Vēl smieklīgi, bet fakts – indieši lidostā izkar uzrakstus ar nosaukumiem vai pakalpojumiem, kas vēl ir tikai plānā ;) Piemēram, ieraugam norādi uz „Nap & Go” (tulkojumā – nosnaudies un dodies), kas ir lielisks variants tādiem ceļotājiem kā mēs, kas Delhi ielido naktī, bet prom uz pilsētu dodas tikai no rīta. Dodamies norādes virzienā, bet tur nekā nav! Jautājam sargiem, kas un kā. Šie smejas kā kutināti un skaidro, ka šāds pakalpojums vēl tikai top... Lūk tā, dzīvojam nākotnē J

Kijevas lidosta – vieta, kuru nav žēl atstāt...

Pārsteidzoši labi un raiti viss notiekas, par to prieks J Pirmo pārsteigumu mums sagādā Kijevas lidosta... laiks draņķīgs un cilvēki īgni. Vēl jo vairāk – kāds no pasažieriem (par pārsteigumu – indietis J), ierodoties Kijevā, atsakās nodot savu somu drošībniekiem caurskatīšanai, par ko dabūja bietē... Somas saturu viņš atteicās rādīt, jo tad „savējie viņu nogalināšot”?! Kijevas drošībnieki protams nav tie pacietīgākie un laipnākie cilvēki, ar kuriem šādi āzēties ;) Rezultātā – pēc nelielas grūstīšanās un skarbākas vārdu apmaiņas, indieti aizved uz cietumu... Un jautājums paliek atklāts – kas tad tajā somā bija TĀDS, ko iečekojoties varēja uzrādīt, bet pēc reisa jau vairs nē...?
p.s. Ance, šī ziņa tev – Kijevas lidostā neko garšīgu nepaēdīsi un ir samērā dārgi... Labāk paņem labu lasāmo līdzi ;)

Gatavojoties ceļojumam

Nu... sajūtas divējādas, bet galvenokārt jau fakts, ka sajūsma un nepacietība par gaidāmo braucienu nekur nav pazudusi, neskatoties uz pēdējo dienu steidzamajiem darbiņiem. Somas mums sapakotas un pēdējie mirkļi LV tiek pavadīti kopā ar mīļajiem J Un tagad – aiziet....