Nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš esam Indijā, bet "balto zvirbuļu" sajūta vēl tā īsti nav pārgājusi ;) Ir tiešām neierasti pierast būt tik daudz uzmanības centrā - cilvēki daudz skatās un pēta tevi, cenšas iepazīties un parunāties, tāpat arī apšmaukt, jo uzskata tevi vēl arvien par parastu tūristu ;)
Juris mums kā Bollywood aktieris - plecīgs un garš – un atstājot viņu vienu pašu parkā, pusaudzes līp klāt uz fočēšanos bez kautrēšanās. Pabraucot ārpus Kolkatas gan var sastapt vietējos, kas ir ļoti ieinteresētai ar mums iepazīties, bet baidās uzrunāt un pieskarties... Kontrastam Kolkatas metro tā gan nav problēma - vietējās dāmas bieži vien pie manis pieturās it kā es būtu rokturis ;) un ir bijis pat gadījums, kad piekārto man šalli, lai vīrieši neskatās uz dekoltē, ko būtībā par grūti te Indijā nosaukt par dekoltē ;)
Tomēr jāatzīst, ka visam tam pa vidu ir patīkami dzirdēt daudzus komplimentus... dažas kundzītes viesnīcas ģērbtuvē ir pat iesaukušas mani par Bārbiju. Bet ir dzirdēts arī anti-kompliments, ka es būtu varen skaista meitene, ja būtu resnāka - ar apaļiem vaidziņiem un ļumīgākām rociņām, krunkaināku vēderiņu... hi hi. Vispār, manuprāt, te ir diezgan daudz izcili skaistu indiešu sieviešu, ko vietējie vīrieši nemaz tā īsti neprot novērtēt - viņām melni gari, lokaini mati, maigi brūna āda un skaistas, lielas acis... nu kur vēl ;)
Interesanti, ka meitenes ikdienā cenšas valkāt pēc iespējas vairāk visādus "bling-bling" - pēc iespējas greznākus auskarus un kaklarotas, pēc iespējas spidīgākas šalles un matu sprādzes, utt. Savukārt, visiem vīriešiem uz rokām ir vismaz pa 2-3 gredzeniem, bez tā nekā. Kolēģes ar brīnās, ka man ausīs nav caurumiņu - izsaka man līdzjūtību, ka esmu tā apdalīta ;) kā nekā Indijā meitenēm ausu un degunu caurumi ir tikpat obligāti, kā bērnam pirmā pote... ;)
Lielākais izaicinājums Indijā mums abiem ar Jurčiku ir kaulēšanās māksla... Latvijā ir noteiktas cenas, tu izvēlies lētāko jeb pieņemamāko un nopērc. Te par visu ir jākaulējas, jo lielākoties cenas nav dotas un pārdevējs tās mums pats nosaka. Laikam lieki teikt, ka dēļ tā, ka neesam vietējie, mums nosauktās cenas parasti ir vismaz 2-3x lielākas nekā būtu jābūt... Mācamies un kaut kas jau sāk arī sanākt J
Savukārt otrs lielākais izaicinājums laikam būtu pieņemt bradaku un troksni uz ielām, kā arī daudzos nabagus apkārt. Visgrūtak ir redzēt mazos ubagu bērniņus, kas dzīvo uz ielām, spēlējas ar miskastē atrastām lietām un to, kā mātes liek tiem ubagot - ierauga nākam pa ielu tūristus, viņas sabiskta bērnus, lai tie "ķer mūs ciet". Un tad sirds sažņaudzas, ka tāds maziņš bērniņš skrien klāt un prasa ēst, izstiepis rociņas gaisā un ķeras biksēs. Taču jātzīst arī, ka sirdi plosošais līdzjūtības brīdis pāriet, kad tu tam mazajam neko neiedod un viņš tev vienkārši iesper...!
No comments:
Post a Comment