Jaunais gads okeānā

2010.gada pēdējā dienā pamodāmies un sapratām, ka jauno gadu nevēlamies sagaidīt pārbāztā klubā, bet vēlamies ko jauku un īpašu... tādēļ nolēmām doties uz Dighu – vienu no Kolkatai tuvākajām pludmales pilsētām. Sakrāmējām somas un devāmies uz vilcienu staciju, bet tā kā lēmums bija diezgan spontāns, tad nebijām droši, vai vispār tiksim pie biļetēm... un 4,5 stundas stāvēt kājās arī nevilināja...

Biļetes tomēr bija un pat tikām pie kārotajām sēdvietām J Bardaks gan stacijā milzīgs – bez vietējo palīdzības atrast vilcienu ir nereāli un tas (kā jau indiešu stilā) izbrauca no stacijas ar nieka stundas nokavēšānos ;) Brauciens bija garš, bet to īsināja n-tie uzkodu, saldumu un dzērienu tirgotāji, kas vilcienā bija tik daudz, ka vispār knapi tika viens otram garām. Un diemžēl vilcienā līdzi ceļo arī ubagi, kas staigā no vagona uz vagonu, visu laiku lūdzot naudiņu... Ko dara biļešu kontrolieri un kur tie vispār ir? – tas paliek neatbildēts jautājums.

Vakarā ieradāmies Dighā – diemžēl jau bija satumsis, bet tas netraucēja uz sitienu atrast viesnīcu, nokaulēt normālu cenu par istabiņu un doties meklēt okeāna krastu ;) Kā jau Vecgada vakarā varēja paredzēt, cilvēku ielās bija daudz, bet tik ļoti kāroto pludmali atradām vadoties pēc sajūtām vien!

Dighā pirmo reizi nobaudījām svaigu cukurniedru sulu, ko vietējie papildina nedaudz ar sāli un citronu (gluži kā tekilu), lai tā nešķebina no salduma. Jurčiks bija sajūsmā J, man tomēr vēl to citronu prasījās tā vairāk ;)

Vēl pēdējās vecā gada stundās atlika pabrīnīties par vietējo attieksmi pret tūristiem – cenšas apšmaukt kā nu vien māk. Piemēram, pirms vakariņām noskaidrojam ēdiena cenu un tad tikai to pasūtam, taču pēc vakariņām mums rēķins priekšā tiek nolikts pavisam savādāks... summa ir 3x lielāka un sākas skaidrošanās... Būtībā mums visu laiku bija jāuzmanās un jākaulējas, savādāk nekā... 

Bet tas lai paliek vecā gada atmiņās, jo jaunais tika sagaidīts godam – stāvējām iebriduši okeāna ūdenī un vērojām fantastiskus salūtus pilsētā, ko no krastmalas varēja skatīt 5km rādiusā uz abām krasta pusēm – tieši tik vienkārši un skaisti! Atgriežoties atpakaļ pilsētas burzmā, visapkārt valdīja kārtīgs ļembasts un mūzika līdz par rīta gaismai J

Nākamās divas dienas atvēlējām pludmales priekiem, lai gan arī tas neizrādījās tik viegli, cik gribētos... Indijas pludmales ir diezgan mitras, t.i., tās ir vienkārši kādus 100 m liela paisuma un bēguma zona. Tāda mums pazīstama irdena smilšu  zona sākas tikai pēc tam un nav liela. Bez tam vietējie to bieži izmanto par tualeti... Un neskatoties uz to visu pludmale bija vienkārši nosēta ar cilvēku pūļiem un nācās iet krietnu gabalu, lai kaut cik no tiem attālinātos. Lai arī mēģinājām atrast nomaļāku vietiņu, vienalga praktiski katras 5 min pie mums nāca klāt vietējie, lai sasveicinātos un paspiestu roku jaunajā gadā, kā arī nofotogrāfētos. Beigās tas tiešām kļuva apgrūtinoši...

Bija arī patīkamais moments – daži indieši mūs sacienāja ar gardu saldējumu J un mēs pirmo reizi arī beidzot nopeldējāmies! Viegli tas nebija man, jo te Indijā dāmas nepeld, bet, ja iebrien ūdenī, tad tikai ar visām drēbēm... Vīriņam gan atkal viss vienkāršāk ;)

Nākamo dienu pavadījām pilsētas otrā pusē, jo tikai tur tikām pie viesnīcas otrajai naktij. Tas nu galīgi nebija viegls pasākums, jo uz nedēļas nogali daudzas vietas bija pilnas un mums prasīja astronomiskas summas par pavisam vienkāršu istabiņu.

Un šajā pilsētas pusē atradām arī ļoti skaistu un vientuļu pludmali – varējām no sirds netraucēti baudīt sauli, ūdeni un krabjus ;) Kā par pārsteigumu kaijas Indijas pludmalē nav atrodamas. Un šajā vietā arī nobaudījām kokosriekstu, kam pienākas tituls – labākais līdz šim Indijā baudītais J

Atpakaļceļā uz Kolkatu devāmies ar autobusu – bija jāizmēģina, kā tas ir. Bet  jāatzīstas, ka labāk būtu palikuši pie jau pieredzētā vilciena, jo Indijas ceļi un autobusa braukšanas stils ir neaprakstāms... Esam laimīgi būt atpakaļ ;)