Tuesday, January 18, 2011

No karietes uz Bollywoodu

Sākoties šim gadam, Ķuzīši vēlreiz izmēģināja prinča un princeses lomas kādā dzimšanas dienas ballītē - šoreiz tā bija par godu bērna 1.jubilejai?! Mūs sapucēja skaistos tērpos, bet pats smieklīgākais bija mana make-up un frizūras sesija...
Indiešu frizieres ieraudzīja gaišus matus un apstulba - dāmas īsti nesaprata, kā ar tādiem lai apietas, un tad nu rūpīgi jo rūpīgi saķemmēja, sasprauda krāsainas sprādzes un ielīmēja mirguļojošas uzlīmes - voila, princese gandrīz gatava ;)

Nākamais solis bija samulsināt grimma dāmas, jo tikko pēc tam, kad pati biju sev skaisti uzlikusi make-up, viņas man saka: "Ej un uzliec kaut kādu grimmu!" ??!! Tad nu pašas ņēmās mani "labot", bet izrādās uz baltas ādas neviena indiešu acu ēna neder - izskatījos pēc pārbiedēta klauna. Un tad nāca risinājums - uz acīm man tika sabērta brūni zeltīta krāsa un uzlīmēti (jā, uzlīmēti ar līmi) spīguļi... bija mazliet jāparaud, jo acis kaut ko tādu nebija iepriekš baudījušas, nevarēju pat lāga tās pamirkšķināt... un atkal - voila, princese gatava :) Jurim gan viss 3x vienkāršāk!
Kad biju kārtīgi izdekorēta, izrādijās, ka mēs ballītē esam ieplānoti kā vakara galvenie varoņi - horeogrāfi mums mācīja deju soļus, ko pēc tam viesiem par prieku dejojām. Deju šovs aizgāja pat tik tālu, ka pasākuma menedžeris mums saka - būs jādejo "ball dance", ko sapratām kā balles deju. Taču vēlāk izrādījās, ka viņš bija domājis savādāku tulkojumu - deju bumbā :) un mūs ielika milzīgā piepūšamā bumbā, uzripināja uz skatuves un šovs varēja turpināties - dejojām solo bumbā... :) Galvenais jau, ka pašiem jautri, ne?
Un tagad pats galvenais - pēc šī pasākuma nākamais sekoja Hollywooda... atvainojos, Bollywooda (Indija taču) - filmējos indiešu TV seriālā „Nimantran”, ko Indijas mājsaimnieces uz ekrāniem skatīs tieši šovakar :) Devāmies uz Tollygunge rajonu Kolkatā, kur izrādās plašu apjomu aizņem tieši dažnedažādas kinopilsētiņas - kā mūsu Cinevilla, tikai par visdažādākajām tēmām :) Mūsu filmēšana notika vietā ar nosaukumu "Moon City" (mēness pilsēta) - fantastiska vieta! Ēkas 3 stāvos telpas bija pārveidojamas par jebko, savukārt dārzā varēja iefilmēt jebkādu vietu, kāda tik scenārijā paredzēta - parks, kalns, ūdens, templis, pļava, utt.
Protams kā jau Indijā, tad pati filmēšana sākās ar vairāku stundu nobīdi - kamēr visas dekorācijas tika uzmontētas un kamēr tika sagaidītas galvenās seriāla zvaigznes ;) Mani pienākumi bija diezgan niecīgi - vairākās epizodēs bija jāpagrozās fonā, jāpasmaida, jāpasaka "čau". Bet fakts paliek fakts - tagad mums ir savs Bollydoodas aģents, gaidīsim nākamos piedāvājumus... ;)

Monday, January 17, 2011

Mandarmoni

Pagājušajā nēdēļā neliels aukstumiņš bija atnācis arī līdz Indijai... no rītiem temperatūra laukā bija +9 un, ņemot vērā, ka mūsu dzīvoklītim viesistabā logi ir visnotaļ stilīgi, t.i., bez stikliem, tad no rītiem gribējās siltas zeķes un kārtīgu džemperi ;) Deli iespējams bija par dažiem grādiem vēl vēsaks, jo tur tika aizslēgtas skolas un valdība lika kurināt uz ielām ugunskurus, kur nabagajiem sildīties... Pie mums kaut kas tāds notiktos pie -30?!
Tad nu mēs, atmiņās par iepriekšējiem pludmales priekiem, nolēmām doties uz vienu no skaistākajām WestBengal reģiona pludmalēm - Mandarmoni. Braucienu mums uzņēmas uzorganizēt viens kolēģis un tiešām lietas notiek savādāk, kad vietējais draugs stāv blakus ;) Mandarmoni palikām jaukā kempinga tipa viesnīcā, kuras īpašnieks mūs uzņēma super laipni un vēl izrādīja otru savu īpašumu. Būtībā Mandarmoni nekā cita nav, izņemot šādas viesnīcas, nelielus dzungļus un vietējo mājiņas tajos, un arī plašas pludmales ;)
Uz vietas esot baudījām īstus vietējos ēdienus. Jātzīstas gan, ka vēl arvien, ēdot indiešu ēdienus, pieprasām kaut kādus "ēdamos ieročus", lai ēdienu nav jāēd ar rokām... to vēl neesam ne iemācījušies, ne pieraduši pie tā ;) Interesanti arī, ka vakariņas viņiem tiek pasniegtas tik ļoti vēlu, ka miegs uz to laiku jau ir stiprāks un tādēļ mums nācas maksimāli pieklājīgi atteikties no tām... Atteikums gan īsti netika pieņemts un vakariņas mums tika iepakoties līdzi uz numuriņu, trakums ;)

Super jauks pārsteigums bija vakars ar vietējiem pie ugunskura - bija gardas uzkodas, pavāra uzstāšanās, attēlojot vilcienu un pēc tam arī garīgi slimu cilvēku (šo moderno mākslu īsti nesapratu...) un viesnīcas reģistratora dziedāšana - viņam nu gan bija fantastiska balss un grūti saprast, kapēc viņš nestāv uz kādas indiešu koncertu skatuves! Arī daži no pārējiem vietējiem reizēm pievienojās diesmām un atliek vien cerēt - ja mēs Indijā nodzīvotu vēl ilgāku laiku, tad varētu kādu piedziedājumu pavilkt līdzi ;)
Lielākais brauciena pārsteigums - pludmales maģistrāle... Liekas nereāli, bet plašajā pludmalē, kur jaunieši spēlē bumbu, skraida bērni un būtībā ir daudz cilvēku, braukā visi iespējamie braucamrīki - džipi, motocikli, velosipēdi, autorikšas, traktori....?!?! Jurčikam viens mocīts pat sabrauca bambusa čības, bāc ;) It kā šāda braukāšana pa pludmali esot aizliegta, bet kā vietējie saka - nothing is impossible in India (nekas nav neiespējams Indijā). Otrajā dienā arī mūsu šoferis pierunāja mūs uz šo skaisto pārkapumu - braucām pa pludmali 5 km līdz deltas vietai, ik pa laikam izbraucot arī cauri ūdenim. Prieks pārņēma gluži kā lielu suni, kad tas brauc auto... parādījās neaprakstāma vēlme izbāzt galvu pa logu un ar mēli ķert vēju :)
Īsāk sakot - lielisks brauciens, kas protams neiztika arī bez starpgadījuma noslegumā... atpakaļceļā uz galvenās šosejas iekļuvām sastrēgumā. Propka kā propka ar savu Indijas bardaku līdz brīdm, kad mums atnāca ziņa par satrēguma iemeslu - izrādās, ka šoseja iet cauri nelielam ciematam un kāds taksis braucot bija notriecis vietējo mopēdistu... vietējie to ņēma ļaunā un uz šosejas sākas masveida kautiņi, par sodu taksistam izdemolējot arī viņa auto un nobloķējot visu šoseju, lai neviens te vairs nebrauc un netraucē... Vāks, jo pat ātrā palīdzība netika līdz cietušajam mopēdistam... Un kad beidzot pēc stundas tika, visa cietušā famīlija un draugi sasēdās medicīnas mašīnā cik nu vien lien un devās uz slimnīcu. Arī šoseja tad drīz atbrīvojās un mājupceļš varēja turpināties :)

Thursday, January 13, 2011

Baltie zvirbuļi...

Nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš esam Indijā, bet "balto zvirbuļu" sajūta vēl tā īsti nav pārgājusi ;) Ir tiešām neierasti pierast būt tik daudz uzmanības centrā - cilvēki daudz skatās un pēta tevi, cenšas iepazīties un parunāties, tāpat arī apšmaukt, jo uzskata tevi vēl arvien par parastu tūristu ;)
Juris mums kā Bollywood aktieris - plecīgs un garš – un atstājot viņu vienu pašu parkā, pusaudzes līp klāt uz fočēšanos bez kautrēšanās. Pabraucot ārpus Kolkatas gan var sastapt vietējos, kas ir ļoti ieinteresētai ar mums iepazīties, bet baidās uzrunāt un pieskarties... Kontrastam Kolkatas metro tā gan nav problēma - vietējās dāmas bieži vien pie manis pieturās it kā es būtu rokturis ;) un ir bijis pat gadījums, kad piekārto man šalli, lai vīrieši neskatās uz dekoltē, ko būtībā par grūti te Indijā nosaukt par dekoltē ;)
Tomēr jāatzīst, ka visam tam pa vidu ir patīkami dzirdēt daudzus komplimentus... dažas kundzītes viesnīcas ģērbtuvē ir pat iesaukušas mani par Bārbiju. Bet ir dzirdēts arī anti-kompliments, ka es būtu varen skaista meitene, ja būtu resnāka - ar apaļiem vaidziņiem un ļumīgākām rociņām, krunkaināku vēderiņu... hi hi. Vispār, manuprāt, te ir diezgan daudz izcili skaistu indiešu sieviešu, ko vietējie vīrieši nemaz tā īsti neprot novērtēt - viņām melni gari, lokaini mati, maigi brūna āda un skaistas, lielas acis... nu kur vēl ;)
Interesanti, ka meitenes ikdienā cenšas valkāt pēc iespējas vairāk visādus "bling-bling" - pēc iespējas greznākus auskarus un kaklarotas, pēc iespējas spidīgākas šalles un matu sprādzes, utt. Savukārt, visiem vīriešiem uz rokām ir vismaz pa 2-3 gredzeniem, bez tā nekā. Kolēģes ar brīnās, ka man ausīs nav caurumiņu - izsaka man līdzjūtību, ka esmu tā apdalīta ;) kā nekā Indijā meitenēm ausu un degunu caurumi ir tikpat obligāti, kā bērnam pirmā pote... ;)
Lielākais izaicinājums Indijā mums abiem ar Jurčiku ir kaulēšanās māksla... Latvijā ir noteiktas cenas, tu izvēlies lētāko jeb pieņemamāko un nopērc. Te par visu ir jākaulējas, jo lielākoties cenas nav dotas un pārdevējs tās mums pats nosaka. Laikam lieki teikt, ka dēļ tā, ka neesam vietējie, mums nosauktās cenas parasti ir vismaz 2-3x lielākas nekā būtu jābūt...  Mācamies un kaut kas jau sāk arī sanākt J
Savukārt otrs lielākais izaicinājums laikam būtu pieņemt bradaku un troksni uz ielām, kā arī daudzos nabagus apkārt. Visgrūtak ir redzēt mazos ubagu bērniņus, kas dzīvo uz ielām, spēlējas ar miskastē atrastām lietām un to, kā mātes liek tiem ubagot - ierauga nākam pa ielu tūristus, viņas sabiskta bērnus, lai tie "ķer mūs ciet". Un tad sirds sažņaudzas, ka tāds maziņš bērniņš skrien klāt un prasa ēst, izstiepis rociņas gaisā un ķeras biksēs. Taču jātzīst arī, ka sirdi plosošais līdzjūtības brīdis pāriet, kad tu tam mazajam neko neiedod un viņš tev vienkārši iesper...!

Tuesday, January 4, 2011

Jaunais gads okeānā

2010.gada pēdējā dienā pamodāmies un sapratām, ka jauno gadu nevēlamies sagaidīt pārbāztā klubā, bet vēlamies ko jauku un īpašu... tādēļ nolēmām doties uz Dighu – vienu no Kolkatai tuvākajām pludmales pilsētām. Sakrāmējām somas un devāmies uz vilcienu staciju, bet tā kā lēmums bija diezgan spontāns, tad nebijām droši, vai vispār tiksim pie biļetēm... un 4,5 stundas stāvēt kājās arī nevilināja...
Biļetes tomēr bija un pat tikām pie kārotajām sēdvietām J Bardaks gan stacijā milzīgs – bez vietējo palīdzības atrast vilcienu ir nereāli un tas (kā jau indiešu stilā) izbrauca no stacijas ar nieka stundas nokavēšānos ;) Brauciens bija garš, bet to īsināja n-tie uzkodu, saldumu un dzērienu tirgotāji, kas vilcienā bija tik daudz, ka vispār knapi tika viens otram garām. Un diemžēl vilcienā līdzi ceļo arī ubagi, kas staigā no vagona uz vagonu, visu laiku lūdzot naudiņu... Ko dara biļešu kontrolieri un kur tie vispār ir? – tas paliek neatbildēts jautājums.
Vakarā ieradāmies Dighā – diemžēl jau bija satumsis, bet tas netraucēja uz sitienu atrast viesnīcu, nokaulēt normālu cenu par istabiņu un doties meklēt okeāna krastu ;) Kā jau Vecgada vakarā varēja paredzēt, cilvēku ielās bija daudz, bet tik ļoti kāroto pludmali atradām vadoties pēc sajūtām vien!
Dighā pirmo reizi nobaudījām svaigu cukurniedru sulu, ko vietējie papildina nedaudz ar sāli un citronu (gluži kā tekilu), lai tā nešķebina no salduma. Jurčiks bija sajūsmā J, man tomēr vēl to citronu prasījās tā vairāk ;)
Vēl pēdējās vecā gada stundās atlika pabrīnīties par vietējo attieksmi pret tūristiem – cenšas apšmaukt kā nu vien māk. Piemēram, pirms vakariņām noskaidrojam ēdiena cenu un tad tikai to pasūtam, taču pēc vakariņām mums rēķins priekšā tiek nolikts pavisam savādāks... summa ir 3x lielāka un sākas skaidrošanās... Būtībā mums visu laiku bija jāuzmanās un jākaulējas, savādāk nekā... 
Bet tas lai paliek vecā gada atmiņās, jo jaunais tika sagaidīts godam – stāvējām iebriduši okeāna ūdenī un vērojām fantastiskus salūtus pilsētā, ko no krastmalas varēja skatīt 5km rādiusā uz abām krasta pusēm – tieši tik vienkārši un skaisti! Atgriežoties atpakaļ pilsētas burzmā, visapkārt valdīja kārtīgs ļembasts un mūzika līdz par rīta gaismai J
Nākamās divas dienas atvēlējām pludmales priekiem, lai gan arī tas neizrādījās tik viegli, cik gribētos... Indijas pludmales ir diezgan mitras, t.i., tās ir vienkārši kādus 100 m liela paisuma un bēguma zona. Tāda mums pazīstama irdena smilšu  zona sākas tikai pēc tam un nav liela. Bez tam vietējie to bieži izmanto par tualeti... Un neskatoties uz to visu pludmale bija vienkārši nosēta ar cilvēku pūļiem un nācās iet krietnu gabalu, lai kaut cik no tiem attālinātos. Lai arī mēģinājām atrast nomaļāku vietiņu, vienalga praktiski katras 5 min pie mums nāca klāt vietējie, lai sasveicinātos un paspiestu roku jaunajā gadā, kā arī nofotogrāfētos. Beigās tas tiešām kļuva apgrūtinoši...
Bija arī patīkamais moments – daži indieši mūs sacienāja ar gardu saldējumu J un mēs pirmo reizi arī beidzot nopeldējāmies! Viegli tas nebija man, jo te Indijā dāmas nepeld, bet, ja iebrien ūdenī, tad tikai ar visām drēbēm... Vīriņam gan atkal viss vienkāršāk ;)
Nākamo dienu pavadījām pilsētas otrā pusē, jo tikai tur tikām pie viesnīcas otrajai naktij. Tas nu galīgi nebija viegls pasākums, jo uz nedēļas nogali daudzas vietas bija pilnas un mums prasīja astronomiskas summas par pavisam vienkāršu istabiņu.
Un šajā pilsētas pusē atradām arī ļoti skaistu un vientuļu pludmali – varējām no sirds netraucēti baudīt sauli, ūdeni un krabjus ;) Kā par pārsteigumu kaijas Indijas pludmalē nav atrodamas. Un šajā vietā arī nobaudījām kokosriekstu, kam pienākas tituls – labākais līdz šim Indijā baudītais J
Atpakaļceļā uz Kolkatu devāmies ar autobusu – bija jāizmēģina, kā tas ir. Bet  jāatzīstas, ka labāk būtu palikuši pie jau pieredzētā vilciena, jo Indijas ceļi un autobusa braukšanas stils ir neaprakstāms... Esam laimīgi būt atpakaļ ;)